Dzejas brīdis

Kāds spiedīgs gaiss...

Arī aizkulisēs tāpat...

Ir domās kas jauns,

Ko kā vairogu turēt.

Un tā arī stūrēt,

Lai svaigais nāk.

Ir vienmēr labais,

Kas vairogs dāsns.

Kad pārskrējis negaiss -

Ir saulains pēc tā.

Lai biežāk tas!

Lai baudāms, ja kas!

@Sigita Sīle

jūnijs, 2024

Bilde no Sigitas Sīles personīgā arhīva

2022. gads. Pavasaris. Ja interviju nav, rodas brīva iespēja ierakstīt pašai man ierakstiņu pavasarīgu, bet smeldzīgu gan

Pavasaris, brīnišķīgais ziedplauksmes laiks ir klāt! Bet ir kaut kas, kas nepārstāj skumdināt. Jo nu jau bez divām dienām mēnesi kādā tālā valstī, Ukrainā, rit karš. Karš 21. gs? Jautājumu vairāk, kā atbilžu. Bet viens vien visvisdzelošākais, visvissvelošākais skan tā - kad būs miers? Tas katram cilvēkam domās dun, (vai ne?) kā veseris... Kas notiek tur, tālajā Ukarinā, to ziņas atspoguļo un iedzīvotāju stāstījumi. Bet just jau var -  ka vaid Zeme. Vaid Debesjums. Vaid cilvēki, kas cieš no posta, ko nesis, un nes, karš. Un pavasaris tur klājas pelnpelēks, piekliegts, pievaimanāts, ne putnu dziesmām pieskandināts. Bet skumjākais jau tas, ka tas tā būs, kamēr vien ritēs karš. Un nevienam visā pasaulē nav viegli cerēt uz ko labu. Nav viegli samierināties. Nav viegli itin nemaz. Bet ticība, ka rims karš, ka būs miers - ir dzīva.

Ir dzīva tā mums, kas šodienā dzīvojam! Kas ticam, ka saprāts ir spēks, un tas ir katrā cilvēkā, kas vien mīl mieru. Cerība - sakārtot pasauli miera ceļā - ir pašos vien.

Es nezinu, kādas sajūtas dominē tevī jaunajā pavasarī, bet zinu vienu, ko jūtu pati sevī es, ka tikai mēs paši esam noteicēji tam, lai caur mums plūstu miermīlīgums. 

Lai ir pasaulē Miers! Lai ir miermīlīga atmosfēra uz pasaules. Lai ir Miers, kas ir, kā avots dzidrs, kurā  var spoguļoties. Tas vajadzīgs cilvēkam- miers, kas spēku dod! Miers, kas mieru vairo!

Lai mūsos runā miermīlība vien! Pavasarī paskaties! 

Ar cieņu-

Sigita Sīle

Atsaucies intervijai, rakstošais, ja vēlme ko publicēt šajā blogā, papildinot Interviju sadaļu! 

Intervija ar stāstnieci dzejā Henitu Kupjansku

Kad Tu sāki rakstīt savus gara darbus?

Rakstīt sāku sen, precīzi neatceros, bet ap 1990. gadu. Vismaz no tā laika ir saglabājies pirmais pierakstītais dzejolis. Droši vien, ka kaut kas ir bijis uzrakstīts arī agrāk, bet nav liecības par to. 

Dzejolis Pērkona laikā man uzrakstījās, kad tuvojās pērkons, bet mans dēls, kas tobrīd skatījās televizorā animācijas filmiņu bērniem "Si si dra", gribēja to noskatīties, taču bija jāslēdz ārā televizors, kā jau tolaik tas bija pieņemts darīt pērkona laikā. Lasot šo dzejolīti, arī Tu, lasītāj, vari to padungot ''si-si-dras'' melodijā:

Pērkontēvs uz puisi rājās,
Puisi, rimsties, puisi, stājies.
Pērkontēvam dusmas krājas,
Puisim kājas neļauj stāties.

Pērkontēvs pa bungām sita,
Puisim atkal esot cita.
Pērkontēvam zibens rokā,
Puisis uzrāpies jau kokā.

Pērkontēvs nu sper cik spēka,
Lejā ceļas liela brēka.
Pērkontēvs nu skatās, brīnās,
Kas tur lejā nikni cīnās?

Pērkontēvam mute veras,
Vai tur pirts, ka visi peras?
Pērkontēvam acis platas,
Tur jau meitas puisī skatās.

Pērkontēvam brīnoties,
Meitām lejā cīnoties,
Pasprūk vaļā mucas tapa,
Līst, ka nav vairs sausa lapa.

Pērkontēvs nu projām dodas,
Puisim dūša neatrodas.
Un, kad Pērkons atskatās,
Puisis laižas ļekatās.

Pērkontēva smieklu deva
Puisim drosmi neatdeva.
Meitas viņam pakaļ skrēja.
Daudz tā spēkus iztērēja.
(Heka)

Sevi varu saukt par savu domu pierakstītāju, stāstītāju, tā, kā māku, jo dzejnieks, tas būtu cilvēks, kurš to mācījies, kurš ar to nodarbojas profesionālā līmenī (man tā visa nav). Mani tuvākie par šo aizraušanos zināja, bet es tikai pavisam nesen parādīju atklātībā savus darbus, - tas bija 2016. gadā, kad par manu vaļasprieku uzzināja pagasta bibliotekāre, tieši viņa mani iedrošināja tos parādīt un nolasīt kādā pasākumā.

Cik grāmatās var lasīt Tavus darbus?

Man ir iznākusi autorgrāmata ’’ Krustām šķērsām viss ir bērts”. Tajā apkopotas mīklas, kas rakstītas dzejas formā. Mērķauditorija ir bērni, bet es saku tā:

Mīklas minam visu mūžu,
Lai ar’ cik mums gadu būtu.

Manus darbus var lasīt arī  9 dzejas kopkrājumos un 2 dzejas krājumos, kuri izdoti pēc izdevniecības ’’Ezerrozes grāmatas” rīkotajiem konkursiem.

2018. gadā – Indra Ļaudobele, aktīvs, darboties gribošs sirdscilvēks – saaicināja vienkopus visus Priekules novadā zināmos dzeju rakstošos un tika izdota grāmata ’’Pa lāsei prieka”.

Manus darbus var lasīt arī facebook.com un draugiem.lv, bet es publicēju maz.

Kāda stila dzeju Tu raksti? Jeb, kāda tēma apdzejošanai Tev padodas vislabāk? 

Rakstu par to, kas ir apkārt, bet tas var būt arī kaut kas pilnīgi abstrakts – vīzija, ko vienkārši redzu. Šis dzejolis uzrakstījies braucot mašīnā – ļoti tālu no vietas, kuru šeit apdzejoju.

Jūras putu maldi

Ir rudens vakars,
Dienas ritums rimst,
Jūrā saulrieta sārtums grimst.
Viļņi draiskojas jūras putās,
Es maigi tveru tās rokās,
Un saglabāt raugu,
Kā mīļu, uzticamu draugu.
Tās draiski un liegi piekļaujas,
Ar savām putu lūpām smaida,
Tā vien gribas tās noskūpstīt,
Vismaz uz viena vaiga.
Es šovakar jūs mīlu ļoti,
Manas čaukstoši trauksmainās,
Jūs – būtnes no citas pasaules,
Uz putu rokām mani nesat,
Uz vietu, kur mājo dvēseles,
Kur dzīvo veļi un eņģeļi…
Pēkšņi satver mani rokas stipras,
Un lūpas sajūt skūpstu miklu,
Kur sekosi tu vāravām, mīļā?
Nāc atpakaļ, skauj mani cieši,
Lai ļaujamies dzīvei,
Un laimei mūždien!
(Heka)                                                                                                                                       

Nezinu, kas padodas vislabāk, bet zinu noteikti, ka par mīlestību rakstīt neprotu. Varu, bet tas nav mans lauciņš. Visbiežāk rakstot par dabu, domāju prototipus cilvēkiem. Nezinu, vai to tā uztver lasītājs, vai viņš lasa tikai dabas aprakstu. Ir gadījumi, kad uzrakstu kādu darbu, publicēju, un saņemu zvanus – kas noticis, vai viss kārtībā? Jā, viss ir labi, tikai nesaistiet manus darbus ar mani privāti. Nesaku, ka nav darbi, kas ir ļoti personīgi, bet par tiem nekad nav jautāts, tos uztver kā vienkāršu dzeju. Nu, vai nav paradokss?

Pie jūras

Aizved mani pie jūras,
Kur spirgtie vēji pūš,
Ik katrā liegā pūsmā –
Atrast spēku un stiprai būt.

Aizved mani pie jūras,
Kur viļņi uz krastu skrien,
Ik vienā mirdzošā lāsē –
Atgūt mieru un stiprai būt.

Aizved mani pie jūras,
Kur varu laimi sev gūt,
Ikdienas domas sūrās –
Atdot jūrai un stiprai būt.
(Heka)

Vai Tu esi saņēmusi arī kādas godalgas, pateicības rakstus?

Esmu saņēmusi – Pateicību par piedalīšanos pasākumā ”Redz, ko kalētnieki var”, un Pateicības rakstu par piedalīšanos dzejas konkursā ”Ar saulstaru kabatā”.

Vai Tu piedalies arī dzejas pasākumos, Henita? Kurš no tiem visspilgtāk palicis atmiņā?

Esmu piedalījusies grāmatas ”Pa lāsei prieka” atvēršanas svētkos Priekulē. Pēc uzaicinājuma prezentējusi savu autorgrāmatu ”Krustām šķērsām viss ir bērts” Kalētu MM pamatskolā un Bunkas KN. Visspilgtāk palicis atmiņā moments no pasākuma, kurā uzstājos pirmo reizi kā autors pasākumā ”Redz ko kalētnieki var”. Liels pārsteigums bija arī, kad mani uzaicināja uz pasākumu veltītu Mātes dienai, kurā skolēni lasīja manu māmiņām veltīto dzeju.

Pirms tam jau bija publiski izskanējuši mani darbi, bet neviens nezināja, kas tiem ir autors. Savus darbus es parakstu ar pseidonīmu.

Pirmais publiski izskanējušais dzejolis tapa lasīts skolā. Stāsts – dēls pārnāk no skolas un saka, ka rīt literatūrā jāskaita dzejolis par Latviju. Bibliotēka tālu, un jau sen ciet, internets tajos laikos nebija (90to vidus), nu, ko?! Sēžos un uzrakstu. Dzejolis tika noskaitīts skolā un neviens pat nezināja, no kurienes tāds :

Latvija

Paveries apkārt un pasaki,
Vai redzi tu zilo apvārsni?
Paveries apkārt un pasaki,
Vai zini, kur atrodies tu?

Jā, tā mūsu mīļā Dzimtene,
Tā mūsu Latvija.
Šeit savas saknes dzinuši latvieši,
Pie jūras tie gadsimtiem mituši.

Jūra, mēs tavā krastā dzīvojam,
Jūra - tu mūsu māmuļa mīļā,
Jūra - pār tevi mēs apvārsni vērojam,
Jūra, tu pieskaries Latvijai.

Paveries apkārt un atbildi,
Vai zini, kur atrodies tu?
Paveries apkārt un saki,
Es pazīstu savu Latviju!
(Heka)

Ko Tu vēlētu sev, un, ko Tu novēlētu citiem autoriem?

Vēlēt gribas tā – meklēt sevi it visā, kas apkārt, kas tevī pašā, jo tikai sevi atrodot, varēsi citiem dot. Tikai saprotot un pieņemot sevi pašu, varēsi saskatīt un pieņemt citus. Tad vairs nevajadzēs rādīt ar pirkstu un teikt – re, kā viņš, jo tad Tu sapratīsi, ka mēs katrs esam unikāls, katrs savādāks, bet visus mūs vieno šī pasaule, mīlestība un sapratne. Īsi sakot – novēlu būt pašiem!

Ko Tu vēli savam lasītājam?

Lasot darbus – iemīlēt sevi, saskatīt skaisto apkārt, pasmaidīt un mēģināt iejusties tēlā! Tad varēs izlasīt, ne tikai uzrakstīto, bet sajust teikto!

Vai Tev ir kāds vaļasprieks?

Vislielākais vaļasprieks man ir rakstīt dzeju! Kādreiz man ļoti patika adīt, taču šobrīd vairs to nevaru. Uzcepu uz svētkiem kādu kūku, uztaisu vēdernašķus, ar ko pamielot savus mīļos. Slēptais vaļasprieks man ir iedungot melodiju kādam savam dzejolim, tad profesionālis to var apstrādāt un dziesma var skanēt (parasti tikai savā draugu lokā).

Paldies, Henita, par brīnišķīgo interviju un bloga bagātināšanu! Patīkams stāstījums, kurā mēs Tevi un Tavus darbus, iepazinām nedaudz tuvāk. Ļoti patīkami! Lai radošs gars arī turpmāk! Lai it visā Tev veiksmītes!

Ar cieņu –

bloga uzturētāja Sigita Sīle

Intervija ar dzejnieci Inu Anševicu

Ina Anševica. Dzejniece. Projektu koordinatore izdevniecībā ''Domu Pērlēs'', sarežģītu, skaistu, latvisku rakstu adītāja,un dažādu kultūras pasākumu dalībniece. 

Bilde no Inas Anševicas personīgā arhīva. 2019. gadā, izstāde Valdemārpils izstāžu zālē, kopā ar mākslinieci Kristu Brici. Viņas gleznas, mana dzeja.

Dzejoli, kuru redzam pie sienas - skaisti ierāmētu, kā gleznu- lasam šeit:

Kad Tu sāki rakstīt savus Gara darbus, lūdzu?

Pirmos dzejas darbus sāku rakstīt 7.klasē. Man skolā patika literatūra, bet nepatika matemātika. Es neko nekad nesapratu. Tā, kamēr citi mācījās matemātiku, es stundās rakstīju dzeju. Man gan šobrīd jāsaka, ka neviens no tā laika darbiem nav saglabājies. Arī 2017. gadā izdotā kopkrājuma grāmata  tika izdota vairāk sev. Es pat neapjautu, ka man ir talants. 2019. gadā, atrodoties bezdarbnieku uzskaitē, es biju pieteikusies lietvedības kursos. Olgas Blumbahas stundā mums bija uzdots mājasdarbs - prezentācija vienai lietai. Tas sakrita ar laiku, kurā nesen bija iznākusi arī grāmata ''Viļņu čuksti''. Stundā noprezentēju to. Pēc prezentācijas bija klasē tāds klusums!

Un tad Olga Blumbaha, nedēļas laikā, noorganizēja man pirmo uzstāšanos kafejnīcā ''Ie-pauzē'', Talsos. Viss bija sarunāts, man bija tikai jāuzstājas. Tikai tad sākās ceļš uz manu atpazīstamību Talsu novadā. Tās nedēļas laikā mana dzīve, kā var teikt - sagriezās ar kājām gaisā! Pēc pāris dienām man avīze ''Talsu vēstis'' piedāvāja lielo interviju. Pēc tam mani sāka aicināt uzstāties bibliotēkās. Vairākas reizes uzstājos kopā ar Gunāru Anševicu, jo grāmatā ''Viļņu čuksti'' ir arī viņa darbi.

Cik grāmatās jau ir publicēti Tavi darbi?

Man ir iznākuši četri kopkrājumi: ''Mīlestības valodā'', 2017. gadā, un 2019. gadā: ''Viļņu čuksti'', ''Vēl mirklis un...'', ''Domu labirintos''. Procesā ir piektais kopkrājums ''Rudens tango'', kurš drīzumā jau būs pieejams arī lasītājiem. Visas grāmatas tapušas izdevniecībā ''Domu pērles''. 

2019. gada vasarā, Valdemārpils pilsētas svētku ietvaros, tika radītas divas dziesmas, kuru pirmatskaņojums bija tieši pilsētas svētkos. Dziesmas vārdi:

Kurš ir Tavs visiecienītākais dzejnieks, kurš patīk Tev jau gadiem?

Mans mīļākais dzejnieks viennozīmīgi ir Imants Ziedonis. Viņa dzeja ir tuva, patiesa.

Kādas tēmas Tavā dzejā tiek apdzejotas? 

Visbiežāk rakstu skumju, emocionāli bagātu dzeju. Es gan to nesauktu par romantisku. Arī par mīlestību rakstu, lai gan pati uzskatu, ka par mīlestību rakstīt nemāku. Viens no dzejoļiem, kas ir īpaši mīļš, ir veltījums:

Vai Tu jau esi sniegusi intervijas, piemērām - laikrakstiem, žurnāliem?

Pirmā, vienīgā intervija bija pēc pirmās uzstāšanās, grāmatas ''Viļņu čuksti'' atklāšanas pasākumā Talsos, kafejnīcā ''Ie-pauzē''.  Intervija lasāma laikrakstā ''Talsu vēstis'', sadaļā Personības.

http://www.talsuvestis.lv/2019/06/20/dargs-ir-laiks-kad-jauna-spieta-bites-majina-gaja-cita-aiz-citas/

Vai Tu piedalies dzejas pasākumos, prezentācijās, un kurš ir tas pasākums, kurš visspilgtāk palicis atmiņā?

Jā, 2019. gadā esmu piedalījusies vairākos pasākumos: Valdemārpilī dzejas dienas, Valdemārpils pilsētas svētkos, Rojas bibliotēkā kopā ar autoru Gunāru Anševicu*, Stendes bibliotēkā kopā ar autoru Gunāru Anševicu, Valdemārpils izstāžu zālē - izstādē, kopā ar mākslinieci Kristu Brici. Visspilgtāk atmiņā ir pirmais pasākums Talsos, jo biju ļoti uztraukusies.

* Gunārs Anševics mums pazīstams, kā Pitraga hronists. Ja ir interese, vēlme uzzināt ko vairāk, tad daudzpusīga informācija par Gunāru Anševicu ir pieejama arī Youtube kanālā,piemēram, raidījumā ''Province'', kā arī laikrakstā ''Talsu Vēstis''. /piebildi iestarpināju es - Sigita Sīle/

Bildē skats no uzstāšanās Voldemārpils pilsētas svētkos. 

Ina, ko Tu vēlētu sev un citiem autoriem?

Sev novēlu izdot autorgrāmatu. Tas ir mans sapnis vēl nepiepildīts.

Citiem autoriem novēlu nebaidīties piedalīties kopkrājumos. Nebaidīties izdot autorgrāmatas, jo grāmata ir paliekoša vērtība!

Ko Tu novēlētu savam lasītājam?

 Lasītājiem novēlu, lasot manus vai citu autoru darbus, iztēloties dzejoli, kā gleznu.

Vai Tev ir arī kādi hobiji, jo nereti ir tā, ka radošajam ir vairāki talanti vienlaikus.

Mans hobijs viennozīmīgi ir adīšana. Bildē redzamie - ieskatam - daži rakstaino cimdu pāri.

Saki, lūdzu, kur dzeju mīlošie var Tavu dzeju lasīt?

Publicējos tikai facebook. com un dzejas kopkrājumos.

Dzejolis:

Brīnišķīgi! Paldies, Ina, par atsaucību un prieks, ka iepazīstināji ar sevi un saviem dzejas darbiem arī mūs, bloga lasītājus. Lai piepildas Tavs sapnis par autorgrāmatu, un, lai radoša veiksme arī turpmāk!

Ar cieņu, bloga idejas autore-

Sigita Sīle

Novembra viesis Dace Solovjeva- Junemane

Dace Solovjeva- Junemane –
 izdevniecība ‘’Domu pērles’’, dzeja, filozofisku un psiholoģisku domu piepildītas atziņas, datorgrafika un grāmatu dizains, lieliskā mamma, brīnišķīgā sieva, daiļdārzniece savos vaļasbrīžos, fotogrāfe un pērlīšu rotu veidotāja. Cilvēks, kas mīl ar savu radošumu darīt pasauli  skaistu – tas ir tas, kādas asociācijas veiksmīgi tveras ikvienam cilvēkam, dzirdot  Daces Junemanes vārdu. Neskaitāmu autoru darbi pārlasīti, pirms tos salikt pareizā formātā – grāmatā, kuru izdot izdevniecībā ‘’Domu pērles’’.

–Dace, kā radās ideja par savu izdevniecību?

– Tas bija pirms deviņiem gadiem (2011), kad es kļuvu mamma otro reizi, un tobrīd veidoju rotas no pērlītēm, kā arī publicēju savas dzejas internetā un lasīju citu autoru darbus, līdz, kādā dienā, atceros,- sēdēju dārzā, savos laukos, klusumā, un vienā mirklī vienkārši sapratu, ka doma par izdevniecību ir īstā laikā nākusi, kā no Augšas, no paša Augstākā, dots padoms. Doma pārklājās arī ar to situāciju, kura bija manā dzīvē – es biju dekrēta atvaļinājumā, un redzot, dzirdot, kas autoriem, caur dzeju, sakāms lasītājiem, es izlēmu, ka būtu forši palīdzēt autoram veidot savu grāmatu, kura nokļūtu pie lasītāja jau taustāmā formātā. Tā es izlēmu izveidot izdevniecību ‘’Domu pērles’’ https://www.domuperles.com/par-mums Pirmā grāmata tapa autorei – Aijai Ābenai.

– Kā radās nosaukums izdevniecībai?

–  ‘’Domu pērles’’, – tas palicis no tā laika, kad es veidoju rotas, pirms tika izveidota izdevniecība. Man likās, ka šis vārdu salikums ir tik skaists, pērlīgs nosaukums, ka lieliski derēs izdevniecībai, kurā radošs process ir ikvienā autora darbā, kā pērles. Šobrīd ir tā, ka autori paši atrod iespēju pieteikties izdevniecībā, jo jau zin to, ka katrs autors tiek saprasts, izprasts, uzklausīts, tādējādi, arī sadarbība ir lieliska, un autori paši meklē mūs, lai pieteiktos kopkrājumam vai autorgrāmatas izdošanai. Es teikšu, ka šobrīd jau ir tā, ka reklāma jau vairs nav īpaši vajadzīga, jo tā iet tautā pati –‘’no mutes– mutē’’. 

– Kad Tu pati sāki rakstīt dzeju? Un, kādā stilā ir rakstītas Tavas dzejas?

– Dzeju rakstu jau no septītās klases. Mani dzejoļi ir filozofiska rakstura atziņas, kuras ietērptas dzejā, pārdomu dzejas, arī par mīlestību, bet tās dziļākā nozīmē. Ir uzrakstīts arī romāns, kurš gan vēl stāv maketā, jau no 2017. gada, gaidot savu izdošanas mirkli. Romāns ir par mīlestību, nodevību un plusā vēl rakstnieka fantāzija. Šobrīd dzeja rakstās, bet es sekoju Imanta Ziedoņa teiktajam: ‘’Darbu uzraksti – noliec malā pieslīpēt’’. Tāpat ir arī ar romāna maketu. Jo, man uz saviem darbiem ir iestājies profesionālais kretīnisms, kurā es ļoti piedomāju par darba kvalitāti, ne kvantitāti. Man tas ir ļoti svarīgi, lai viss, ko vien es padaru lasītājiem pieejamu, ir pieslīpēts, kvalitatīvs, dziļdomīgs, interesants un dabisks.

–Kurš dzejnieks Tev pašai ir mīļš, kas, varbūt pat, ir Tevi iedvesmojis dzeju mīlēt, rakstīt, lasīt?!

Smieklīgākais ir tas, ka rakstīt savus tekstus sāku, jo patika grupas "Tranzīts" dziesmas. Es nerakstīju dzeju, bet dziesmām vārdus, kurus... Varbūt, kādreiz... Protams, viss pagriezās pilnīgi citā virzienā. Bet joprojām patīk mūzika ar labu liriku, dziļu domu, atskaņām. Diemžēl, dzejiskākas dziesmas ir vairāk krievu valodā, nekā latviešu. Mūzika ir tas, kas joprojām iet cauri manai dzīvei, paralēli dzejai. No latviešu rakstniekiem, ļoti patīk Ā.Elksne, I.Ziedonis, J.Poruks. Viņu darbos ir tas– ilgi meklētais "kaut kas". Ļoti patīk dzeja arī krievu valodā. Tu lasi un aizraujas elpa. Jūti, saproti, bet nevari iztulkot tās sajūtas. Patīk, sākot no Сергей Есенин, un turpinot ar klasiķi- Александр Пушкин.

Atslēdziņas

Ilgu putni sasita spārnus un aizlaidās, Gadiem krātās skumjas paraujot līdz. Prom lidojot tās tik gardi smējās: “Tu zini - tev vēl mūs ļoti, ļoti trūks!” Lai arī manu putnu spārnu švīksti Par auksto rudeni steidza atgādināt, Tomēr zinu – šie putni nebija īsti Un manī ziedoni nespēja apstādināt. Manās krūtīs pieneņziedu medus, Sajaucies ar margrietiņām baltām. Izkusis ir pagātnes sniegs un ledus, Mirdz laimes atslēdziņas saulē kaltās...

Dace Solovjeva -Junemane

–Vai Tu piedalies arī kultūras pasākumos?

–Es pasākumos piedalos retumis. Tas dēļ manas intravertās personības. Taču divi pasākumi ir bijuši 2019. gadā, kurus organizēja ''Domu pērles''. Vienkārši, es neesmu priekšplāna cilvēks, jo, kaut kā vienmēr esmu bijusi klusa, mierīga, un ar mikrofonu es tiešām esmu uz ''Jūs''. Tā dzīve sakārtojusi, ka arī dzīves filozofija ir mainījusies, un man tomēr vairāk patīk darbs vienatnē, ar dažādām datorprogrammām– grāmatu vāku veidošanu, un darbs ar sevi, ar savām domām, kurās dzimst dažādas idejas, ir harmonija. Nesen piedalījos arī dzejas pasākumā Staburagā. Taču labprātāk es piedalos pasākumos, kuri ir interneta vidē, piemēram, draugos.lv:  ‘’Dzeja no sirds’’ konkursā, kā arī, es vadu dzejas grupiņas interneta vidē. Tās ir draugiem. lv: "Domu pērles kafijas pauze", facebook; "Dzeja no sirds" un "Dzejas pērles", kā arī "Dzejas prelūdija", kur esmu administratore.

–Kur lasītājs var atrast lasīt Tavas dzejas?

Publicējos interneta vidē, kā arī vairākos kopkrājumos un autorgŗamatās. Grāmatu nosaukumus redzam kolāžā. 

Foto no Daces Junemanes personīgā arhīva.

***

Te es esmu - Ar pļavu ziedu kleitu Un vasaras nakts smaržu. Te es esmu - Ar pieneņpūkām matos Un agro zemeņu garšu. Te es esmu - Kā mirdzoša zvaigžņu poga Plašajā debess jumā. Te es esmu - Kā sniegs zem tavām kājām, Kas nevajadzīgs kūst. Te es esmu - Sirdi pilnu cerībām, Kas zin', varbūt rīt. Te es esmu - Kā vējš, kas prom skrienot Viegli aizskar smilgu. Te es esmu - Joprojām gaidot, Mazliet jau par ilgu... Te es esmu...

Dace Solovjeva-Junemane

–Ko Tu vēlētu autoram? Un, ko vēli pati sev?

Autoram vēlu ticēt sev! Jo, diemžēl, ir jūtams ticības trūkums sev. Kā arī, vēlu atrast laiku, lai lasītu! Īpaši klasiķus. Jo tā, caur lasīšanu, autors pilnveido vārdu krājumu, redzējumu. Tā ir sava veida skola pēc skolas.

Sev es vēlu atrast laiku sev! Mūsdienās, steidzīgajā gadsimtā, ir salīdzinoši grūti atrast laiku apstāties, ieklausīties sevī! Jo, lai nodotu lasītājiem vēstījumu, sākumā jāsaprot, ko īsti vēlies pateikt… . Un šādam iekšējam dialogam, ir ļoti vajadzīgs– laiks, apstāšanās un klusums.

– Kādi ir Tavi vaļasprieki, Dace?

Mani viss interesē– rotas, dabas materiālu rāmīšu veidošana, kā arī datorgrafika, dažādas interneta programmas, piemēram– grāmatu vāku dizainu veidošana, dažādiem jauniem projektiem. Man patīk pats process, kurā es varu pamanīt nianses, pielāgot krāsas, izvēlēties nosaukumus – tas ir ļoti aizraujoši! To pašu es varu attiecināt arī uz fotografēšanu, jo daudz kas ir apgūts arī šajā jomā, pašmācības ceļā. Šie vaļasprieki ir tādi, kuros jāmācās ir visu laiku, bet mani vienmēr ir interesējis uzzināt ko jaunu! Esmu zinātkāra un tiecos mācīties pat pašmācības ceļā, Tagad jau tam ir pat ļoti pateicīgs laiks. Ja mēs paskatamies uz to, kas šobrīd tiek piedāvāts interneta vidē, tad varam secināt, ka patiešām attālināti, internetā, mācīties ir viegli, un šo iespēju vienkārši ir jāizmanto! Es esmu no tiem, kas nekad mierā nevar nosēdēt. Agrāk es pērļoju, bet arī tagad atrodu ko darīt, jo– man ļoti patīk knibināties! Ar bērniem mēs tamborējam. Es šuju, un šuju tādās krāsās, kādās es vēlos! Daiļdārzniecība, puķu dobes, garšīgu ēdienu taisīšana, skaista pasniegšana, tas arī pieder pie maniem vaļaspriekiem. Ļoti labas sajūtas man dāvā atrašanās dabā, klusumā, harmonijā. Ja es nedaru kaut ko radošu, tad es lasu. Daudz lasu! Psiholoģija un filozofija– šīs tēmas man ir ļoti tuvas.

Dace, paldies par atsaucību. Ir ļoti vērtīgs Tavs radošās augšupejas stāsts, kā man, tā, domājams, citiem tautiešiem arī. Paldies arī par dzejām, kuras Tu raksti, tās ir patīkami lasīt, jo jūt dzīvesziņu, kura plūst no apdzejotās domas. Paldies arī par svētīgo darbu, kuru Tu dari mūsdienu autoru labā, kultūras labā un daiļliteratūras labā. Šajā ziņā, no manis arī – grandiozi liels paldies, jo kopkrājums, kurš tika izdots ''Domu pērlēs'', 2014. gadā, kurā es esmu līdzautore, ir, viennozīmīgi, liels, liels gandarījums arī šodienā, ko jūtu atmiņu virpuļos. Atceros, toreiz kopkrājumam atsaucos ar Tavu iedrošinājumu... Tas bija skaisti un ļoti jauki, jā! Jo, patiesībā jau tā bija mana, sava veida, lielā uzdrošināšanās, pat debija, ja tā var teikt– pieteikt dzejas pasaulei arī manus Gara darbus.

Lai arī turpmāk– Tev un izdevniecībai, ir darba daudz, daudz, daudz!. Lai radošu domu daudz, un visās dzīves sfērās veiksmes vien!

Ar cieņu –

bloga idejas autore– Sigita Sīle

Intervija ar Rutu Pakalni

Ruta Pakalne 

Liels paldies manām meitām, par atbalstu visos manos pasākumos, grāmatiņas iznākšanas svētkos. Īpašs paldies par atbalstu, protams- Margitai, un meitām - Jolantai un Sanitai, un, protams, visām ansambļa meitenēm, kuras vienmēr ir ļoti atsaucīgas. Paldies!  

Vēl par pasākumiem.

Ir bijuši divi lieli pasākumi Ozolniekos. Viens -Ozolnieku pansionātā, otrs-  kopā ar Indru Lintiņu pasākums, lielkoncerts - ''Eduarda Rozenštrauha piemiņai''. Tie bijuši skaisti un vērienīgi pasākumi, kas nesuši lielu gandarījumu. 

Bildēs mazliet ieskats no abiem pasākumiem.

Ozolnieku pansionātā.

Pasākums Ozolniekos ''Lielkoncerts visā Latvijā''

Esmu piedalījusies arī dzejas pasākumos Tārgalē. Īstenībā jau to pasākumu ir ļoti daudz, tādēļ visus, iespējams- pat neuzskaitīt, bet pateikt - cik skaisti ir šādi pasākumi, cik saviļņojoši dvēselei - to zinās katrs, kurš vien apmeklē kultūras pasākumus. 

Esmu uzstājusies arī dzejas dienās ar savas dzejas lasījumiem. Šeit bildē, mans dzejas lasījums klausītājiem ''Kurzemes dzejas dienas'' ietvaros.

Par vaļaspriekiem runājot. 

Tie ir bildēs redzami un pasākumos, kuros es tos dāvinu. Tā ir floristika, tās ir dabas glezniņas, tās ir cepures, kleitas, kuras darinu pati savām rokām. Tie ir dažādi košumiņi un greznumiņi, ko darinu no dabas veltēm, kā arī citiem materiāliem, kas vien koši, skaisti izskatās - cepurēs, kleitās, pušķos... . Radošu ideju man netrūkst!

Par dzejniekiem, kuru darbi mani uzrunā. 

Tie, viennozīmīgi, ir Imants Ziedonis un Ārija Elksne, kurus es lasīju, lasu, lasīšu! Taču, no mūsdienu dzejniekiem, es lasīju jau agrāk, un lasu arī tagad -Ineses Toras dzeju. Šīs dzejnieces dzeju esmu izrakstījusi arī savās kladītēs, jo tā ir ļoti patīkama dzeja- manai dvēselei.

Uz jaukas nots tad saku Jums paldies un lieku vienu Ventiņu dialektā lasāmu peršu, kura ir skanējusi arī Latvijas televīzijā:

Paldies par atsaucību mīļš, Ruta! Ir tik patīkami skatīties Tavas kultūras un literārās dzīves jomas gaitas, kā bildēs, tā lasīt- rakstītajā. Vēlēšu, lai tikpat enerģiski Tu trauc uz priekšu, kā līdz šim! Lai veselība laba! Lai Mūza atgriežas, un, lai daudz jo daudz dzeju top! 

Sirsnībā-

Sigita Sīle

Intervija ar Elitu Ievu Puķi

– Kāda stila dzeju Tu raksti?

– Es rakstu dažādu stilu dzeju un prozu, par cik man patīk daudzveidība, dažādība. Rakstu par cilvēku attiecībām, kristīgo dzeju, arī par dabu, dažreiz, par vēsturiski svarīgiem faktiem. Rakstu dažādus vēlējumus. Rakstu par Latviju un tās skaistajām vietām, kā arī stāstus par dzīvniekiem. Rakstu arī pasakas.

– Vai Jūsu dzimtā ir literāti?   

– Jā, tā ir! Manam tēvam ir izdotas trīs stāstu autorgrāmatas, bet mammai dzeja– četros kopkrājumos. 

Māsa – Astrīda Puķe raksta dzeju jau no jaunības. Arī viņai ir izdotas grāmatiņas, tajā skaitā –divas autorgrāmatas un seši kopkrājumi... . Tāpēc teikšu, ka– tas ir tikai likumsakarīgi, ka arī es esmu grāmatu autore, kas raksta dzeju, prozu... . Tie, laikam, ir gēni!

Foto - Astrīdas Puķes dzejas grāmatas.

Mūsu ģimenes talantu var saskatīt arī mana  brāļa gleznās, jo viņš ir brīvmākslinieks. Viena glezna rotā arī manu autorgrāmatu, tajā atainots skats: ''Ventas rumba''.

– Varbūt vēlies pastāstīt ko vairāk arī par saviem vecākiem– par viņu dzeju, par viņu rakstīšanas stilu, par viņu radošo augšupeju, kā arī izdotajām grāmatām?

–Sākšu ar to, ka manus senčus arī ir skārušas represijas. Mani vecvecāki, no manas mammas–Irēnas Annas Puķes puses, tika izsūtīti no savām dzimtajām mājām, Spāres pagastā, un, tikai pateicoties tam, ka mana mamma atradās Ventspilī, medicīnas skolā, viņu neizsūtīja. Iespēja atgriezties savās dzimtajās mājās viņai bija liegta. Patvērumu viņa meklēja pie savas vecākās māsas– Alīdas, Ventspilī.

Pēc medicīnas skolas beigšanas, mamma tika aizsūtīta strādāt par medfeldšeri uz Ventspils rajona, Gārzdes pagastu. Tur viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, manu tēvu– Jāni Puķi, kurš strādāja Gārzdes internātskolā par direktoru. Tā, pēc vairākām dzīvesvietām: Stikli, Zlēkas, Ēdole, Kabile, ar četriem bērniem pūrā– mani vecāki pārcēlās uz Kuldīgas rajona, Padures pagastu, Jelgavas ražotni ''Latvijas keramika'', kur arī nodzīvoja lielāko daļu no sava mūža.

Un tieši tad – naktīs, strādājot naktsmaiņās, kad bija vairāk laika, kad bija mierīgāks, tad mamma rakstīja dzejas, kuras krājās kladītēs. Pēc vairākiem gadiem, kad es publicēju jau savu dzeju, tad iekļāvu arī mammas dzeju – četros kopkrājumos /’’Lai katram sava laimes zvaigzne’’, ‘’Mans mūžs mīlestībai’’, ‘’Latvijas oļi III’’, ‘’Citāda mīlestība’’/. Tuvākajā laikā ir plānots izdot manas un mammas dzejas un prozas kopkrājumu bērniem.

Šobrīd Irēna Anna Puķe ir cienījamā vecumā – decembrī būs 92. gadi. Astoņpadsmit gadus atpakaļ viņu bija skāris insults, pēc kura viņa atmodās no ilgstošas komas, un bija tēva, bet tagad braši turas, kā I grupas invalīde, manā aprūpē. Man ir prieks par mammu, jo – pat pamatskolā iemācīto poēmu: "Eža kažociņš", ko viņa noskaitīja pie eglītes, maza meitene būdama – vēl atceras no galvas, kā toreiz. Mammai balss joprojām ir, kā lakstīgalai– kā savos jaunības gados, kad mācījās dziedāt pie savas vokālās skolotājas. Bet savu jaunības sapni – dziedāt uz operas skatuves– viņai īstenot neizdevās.

Es savai mammītei esmu veltījusi daudz dzejoļus, viens no tiem: 

Lakstīgalas balss

Visus mūs reiz tāli ceļi sauks,
Bet paliek tikai plašais bērnības lauks,
Un dažreiz tagad tas ir nenopļauts,
Stāv atmatā, tam aizaugt nebūs ļauts.

Tur kādreiz māte maza govis laidarā,
Un arī citus lopus ganīja,
Un skaistas dziesmu skaņas skanēja,
Viss meža malas plašums bālēja.

Un ceļinieks pa lielceļu, kas iet,
Viņš apstājas un ieklausās mazliet.
Kas skaistas dziesmas meža malā dzied,
Kā lakstīgala skaņu treiļļus sien?

Tad jautra ceļiniekam oma kļūst,
Un arī gaita raitāka tam būs.
Un mazā meitenīte tikai dziedāja,
Uz operskatuves tā dziedāt sapņoja.

Tā izgaisa viss mājas, plašais lauks,
Un kādu laiku švešiem ļaudīm tur bij ļauts
Sev ligzdu rast, kur aukstiem sviedriem līts,
Un asarām viss zemes klēpis tīts.

Bet tagad nu vēl simta desmitā,
Vēl māte dziesmas dzied ik katru dienu.
Un nebēdā, ka netika ne dienu
Uz operskatuves, kaut vienu dienu!

/E.Ie.Puķe/
15.01.2020.

Tēvs – Jānis Puķe ( 1922-2011 ), ir mazāk saistīts ar dzeju, kā ar stāstiem, bet savus darbus viņš ir sūtījis publicēt – gan avīzēm, gan žurnālam: ‘’Karogs’’. Visu mūžu viņam ir interesējusi literatūra un politika. Tā, kā tēvs bija izsūtīts uz Tālajiem Ziemeļiem, viņš savu grūto dzīves pieredzi apkopojis autobiogrāfijā, un tad, dzīves gaitā, tika izdota grāmata/autorbiogrāfija: ‘’Dzimis laimes krekliņā’’, izdevējs – apgāds ’Valters un Rapa’’, 2004. Tas ir atmiņu stāsts par zaudēto jaunību. Grāmata iznākusi pateicoties vairākiem sponsoriem, tajā skaitā– Latvijas banka, Hansa banka, politiskai apvienībai Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK, ''Zeberiņa grāmatnīcas'' līdzīpašniekam– Gobzema kungam, un citiem.. Pēc tam tēvs izdeva vēl divus stāstu krājumus: ''Dzīves ceļos un neceļos'' /izdevējs SIA ''Drukātava'', 2010/, ''Antons Dundurnieks un citi'' /''Drukātava'', 2009/.

Patiesībā tēva jaunības  dienu stāsts nebija no tiem jaukākajiem, jo viņu izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem, no Rīgas 1. ģimnāzijas skolas sola... . Pēc septiņu gadu izsūtījuma /Tālajos Ziemeļos- 5.gadi, Kazahstānā- 2.gadi/, un pabeidzot Rēzeknes Pedagoģisko skolu, sāka strādāt par skolotāju lauku skolās, bet– tā, kā viņš ir bijis izsūtīts, kā politiski represētais– viņam neatļāva strādāt par pedagogu. Un, laika gaitā, mainot darbu dažādās skolās, viņš pārcēlās uz Kuldīgas keramiku, jau ar sievu pie sāniem un četriem bērniem pūrā. 

Brālis – Edmunds Puķe, ir bīvmākslinieks. Es jau iepriekš minēju, ka uz vienas manas grāmatas priekšvāka ir redzama mana brāļa gleznotā: ‘’Ventas rumba’’. Mans brālis ir zinātkārs, jo– neskatoties uz neko, viņš arī šobrīd, savos 65. gados, mācās mūžizglītībā, un pavisam drīz būs sertificēts restaurators. Brālim ir notikušas, un notiek, izstādes Kuldīgas novadā. Viņš zīmē arī portretu karikatūras. Un, ja Jūs kādreiz būsiet Kuldīgā, pie Ventas rumbas, tad Jūs ievērosiet telti, kurā viņš, ar zīmuli un papīru rokās, skicē portretu karikatūras.

–Elita, vai Tu piedalies arī kādos kultūras pasākumos? 

– Es piedalos pasākumos, jā! Kā arī– pati organizēju tos. Piemēram, šogad mani ļoti iedvesmoja manis veidotais pasākums Salaspils luterāņu baznīcas dārzā. Šo pasākumu mēs gatavojām kopā ar mācītāju– Guntaru Žīguru, kurš laipni atvēra Dieva dārza vārtus. Pasākums notika 22. augustā.Tā bija īsta kopbūšana Salaspilī, ”Dieva dārzā’’ – slavējot Dievu, par godu Dzejas dienām. Moto:

Citi Dievi bija stipri – Tu vājš;
Viņi uzjāja tornī, bet Tu uzkliboji;
Mūsu brūces tikai Dieva brūces uzrunāt spēj,
Nevienam Dievam nav brūču, vienīgi Tev.

/Eduarda Šilito dzeja,pēc 1.pasaules kara šausmām/

 Uz šo pasākumu tika aicināti visi Salaspils iedzīvotāji, un tajā varēja klausīties mācītāja– Krista Kalniņa, Ikšķiles iecirkņa prāvesta– Dzintara Laugaļa un viņa sievas– Gunitas Laugales dzeju, Ogres Evanģēliski Luteriskās draudzes mācītaja– Mārtiņa Kalēja, un Jāņa Rijnieka /Iksķile/, Ināras Ročānes /Sesava, Jelgavas novads/, Sandras Vanagas /Aizkraukles novads/ un Ingas Zandausas /Valdlauči, Rīga/, kā arī  manu dzeju. Pasākumā varēja klausīties arī Arianas Lukašēvicas /Lielvārde/ vijoles stīgu skaņās.

Ļoti liela pateicība par iejūtību– Salaspils Evanģēliski Luteriskās draudzes mācītājam– Guntaram Žīguram, par Dzejas dienas pasākuma ieskandināšanu Dieva dārzā, Salaspilī, kā arī par to, ka viņš bija tik pretimnākošs, ka atvēra baznīcas vārtus, lai pasākums notiktu.Pēc šī pasākuma manī bija liels gandarījums, un šajā gandarījuma sajūtā ir radies dzejolis:                                              

Gandarījums sirdī

Nav vārdos izsakāms par vakardienas dzejas dienu skaisto,

Jo prieka dzirksts mums visiem sirdī vēl joprojām ir,

Ko dzejas dienu godam sniedza Dieva dārzs,

Kur dzejas vārsmas plūda jautrā, maigā taktī –

Pār lūpām, kurus teica Luter’draudzes mācītājs.

Kā arī draudzes kolēģi, no kaimiņ’ novadiem,

Un arī Goda viesu – mācītājs un dzejnieks,

Un četras daiļas dzejnieces, pēc savas brīvas gribas,

Tik ļoti skaisti savu priekšnesumu dzejā sniedza –

Kā pateicību Dievam Tēvam, visu mīlošam.

Lai slavēts Jēzus Kristus, kas mums –

Svētku kopbūšanas gaismu dedza!

Lai slavēts Jēzus Kristus, kas mums –

Jaukus laikapstākļus, bez lietus mākonīšiem, deva,

Un Dieva mīlestību mūsu sirdīs dedza!

/E.Ie.Puķe/

Man vispār patīk pats process, kurā es radu. Tas ir tāds, kā nezināmā aicinājums– sākt, būt tajā visā iekšā, lai nemanāmi ļautos radošajam plūdumam, kurš, itin kā–  pats vedina dziļāk, lai kaut kas  fantastiski skaists atklātos šī radīšanas procesa rezultātā.Radīšanas brīdī, kad top dzeja, vai stāsts, tad manī ir tāda sajūta, ka tas, ko rakstu – nāk no Augšas, un kāds mani dzen uz priekšu to darīt, jo es pat nezinu, kāds sākumam būs beigu variants, kāds būs gala rezultāts. Un, tieši tad manī ir gandarījuma sajūta, un prieks, par darba rezultātu.  

                                

Labi, turpinu stāstīt par pasākumiem. 

Daudz labu emociju ir gūts arī šogad Sesavā notikušajā– Ināras Ročānes godināšanas pasākumā. Kā arī ''Salaspils dzejas dienas'' pasākumā, 16.09.2020,  kurā es lasīju savu dzeju.                                            

Kopējos pasākumos es labprāt uzjautrinu dalībniekus ar dziesmăm un dzeju.

Nupat, 10.10. 2020, notika pasākums Rīgā, ''Lido'' –  duetam ''Divas balsis', uz kuru viņi aicināja viņu izpildīto dziesmu autorus. Arī es uz šo pasākumu ierados neaicinātā viesa statusā, un nolasīju vienu savu apsveikuma dzeju visiem.

–Elita, saki, lūdzu, kur Tavas dzejas lasītājs var meklēt? Kur lasīt? Un, varbūt, Tu esi arī kāda daiļliteratūras kluba biedre?

–Es neesmu neviena rakstošo klubiņa biedru sarakstā, bet aktīvi darbojos portālā facebook.com   

–Šis jautājums būs par to– kas vēl ir Tava ikdiena, Tavi vaļasprieki, Tavas aizraušanās, kurās Tu smelies spēku, iedvesmu, dzīvesprieku?

–Vaļasprieku man ir daudz... Es dziedu koros– gan kultūras namă, korī ‘’Elpa’’, gan baznīcā, kurā piedziedu sv.Misē. Kā arī, es spēlēju dažus mūzikas instrumentus, kurus esmu apguvusi pašmācībā, tās ir – klavieres, akordeons, un reizēm arī gleznoju. 

Man patīk strādāt mājas pagalmā, tātad, patīk arī daiļdārzniecība. Un vēl, kas man patīk?! Man patīk strādāt – ar āmuru un zāģi, un dažreiz arī ar celtniecības ķelli rokās. Tā ir, ka vecāki mani gaidīja kā brālīti 😉😍!                                                                                                                              (Vārdu ’’ķelle’’ izdzirdot – mans /S.S./ nākamais jautājums radās spontāni– kas ir tāds, kas samūrēts ar to ķelli, Elita?! Uz šo jautājumu Elita atbild lakoniski, un ar gandarījumu balsī – ''Sava māja!'')

– Ko Tu vēli sev, un ko Tu vēli lasītājiem!  

–Sev vēlu: Lai veicas! Vienkārši jāraksta un sevi jāveltī mīļotajai nodarbei – ar rakstnieka un dzejnieka degsmi sirdī, un jāpateicas Dievam par viņa doto man talantu.

Lasītājiem vēlu: Lai veicas dzīvē, un darba mīlestību!

Sirsnīgs paldies, Elita, par tik atklātu un brīnišķīgu interviju. Man bija interesanti Tevī klausīties, jo šis stāstījums, kurā mēs strādājām pie Tavas talantīgās dzimtas stāsta, kuru mēs tagad visi kopā lasām -  paplašinot arī mūsu redzesloku, dod iedvesmas staru, kurš ļauj saprast to, ka - pat ejot cauri dažādām grūtībām, tomēr ir jāatrod spēku sevī- sasniegt daudz, kā radošā, tā personīgā dzīvē! Paldies Tev par sadarbību, kā arī par to - foršo, dzīvīgo enerģiju, kuru ieguldīji - kopā ar mani sagatavojot šo ierakstu. Lai veiksme visās dzīves sfērās Tev, brālim, māsām, mammītei. Lai veselība, lai radošs gars, lai viss labi - arī turpmāk! 

Pateicībā -

Sigita Sīle

Radoši aktīvs arī pandēmijas laikā - fotogrāfs, dzejnieks Arvīds Gļauda

Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Tik interesants ir šis laiks - 2020.gads, bet reizē-  īsts pārdomu un pārbaudījumu piepildīts laiks, kā arī - jaunu prasmju apgūšanas laiks... Valstī ārkārtas stāvoklis vīrusa dēļ (Covid-19)...  Sociālie tīkli pilni ar ziņām, kā izsargāties no pandēmijas... Ziņas par saslimušajiem... Ziņas par lidostu slēgšanu... Sarežgīts laiks mums visiem, kā es domāju, un tomēr- laiks, kurā notiek pielāgošanās jauniem apstākļiem, jaunai dzīvei... Manas domas - lauciniekam ir mazliet vieglāk to visu paciest, kamēr pilsētnieks izjūt saasināti! Mani pašu pandēmija nav īpaši skārusi - es eju un daru savus darbus, jo laukos darba daudz, taču ...pirmais mēnesis /marts, 2020/, kad viss ārprāts sākās, no tās neziņas, kas notiks tālāk, no domām un informācijas plūsmām, no visa tā - arī es saslimu... . Nē, nē -  vīrusa nebija, bet saasinājās citas vainas, jo veselība lika sevi manīt, jo es esmu emocionāli jūtīgs... . Arī radošais lauciņš palika tukšs- mūza pazuda, darbi nerakstījās, likās, kā ar nazi viss tika nogriezts! Vēl tagad es to izjūtu, ka dzeja rakstās reti, taču- ir, ir! Jauni darbi top! Rakstās arī vietējam laikrakstam: "Rēzeknes Vēstīm", un, tā ir - ne tikai dzeja, bet arī intervijas/atspoguļojumi bildēs, no kultūras pasākumiem, kultūras dzīves. Tas ir mans darba lauciņš. Kā arī, ik pa laikam, tiek saņemti piedāvājumi kļūt kādai dzejas grāmatiņai par līdzautoru, taču tam visam vajag finansiālo pamatu, lai startētu šādos projektiņos, bet, neskatoties ne uz ko- vienā kopkrājumā tomēr mēs ar sieviņu (Kristīni Gļaudu! -S.S) -  ‘’ielecām’’, jo dzejas grāmatiņā:  ‘’Dzejas Virpulis", ir publicēti arī mūsu darbi, kas nozīmē to, ka mēs ... devāmies jaukā virpuļdejā!

 Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Spilgtākais notikums ir bijis 11.septembrī, 2020, kurā mēs tikāmies - jaukā, sirsnīgā pasākumā- viesu namā "Svelmes", Rīgas pusē, kur pulcējās radoši ļaudis, kas mīl dzeju, dziesmas, deju. Arī kāzu valsis tika nodejots, un četru gadu kāzu jubileja nosvinēta draugu lokā, kas bija 10. Septembrī, 2020.

Nupat jau varu atklāt, ka- ne tikai dzeja, bet arī notis ir parādījušās manām dziesmām, kuras var izmantot citi mūziķi, ja vēlas. Par to esmu ļoti priecīgs, un pateicīgs - Ilzei Kārkliņai.

    

 Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Šis laiks man licis daudz mācīties, piemēram- kļūt mazliet gudrākam, aizstāvēt savas domas, pamatot tās, pierādīt savu personību, kā arī aizstāvēt, ar padomiem- savus tuvos...Ir prieks atzīt sev, ka esmu kļuvis mazliet nopietnāks... Iespējams, tas noticis pateicoties tam, ka es, nu jau divus gadus, esmu frakcijas JKP Rēzeknes nodaļas atbalstītājs. Šajā laikā esmu sapratis arī to, ka- nevajag čīkstēt, bet vajag iet un darīt! Vajag vairāk pastāvēt par taisnību, jo likums visiem ir vienāds, bet tas, vai to ievēro- tā jau ir cita tēma... Iespējams, ka es vēlos pierādīt pats sev, ka es to varu, jo manī ir tā sajūta, ka- pietiek, ka mūs uzskata par neprašām, pietiek, ka nomelno nepatiesi, un pietiek, ka ar mums var manipulēt... Visnozīmīgākais notikums šajā sakarā bija pirms Rīgas vēlēšanam, kad man bija lieliska iespēja būt Rīgā, Daugavas stadionā, kur tobrīd notika preses konference, kurā tikās jaunie kanditāti, kas kandidēja uz Rīgas mēra amatu. Prieks bija tikties ar Bordāna kungu, un citiem augsti stāvošiem vīriem - ne tikai Rīgā, bet arī Rēzeknē. Šis ir jauns lauciņš, par ko esmu sācis interesēties, jo- es gribu zināt vairāk par to, kas notiek valstī, novadā savā pagastā!

 Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Bet, arī ar citām sirdslietām es atrodu laiku nodarboties. Tā piemēram- fotografēšanu, kas man ir mīļa un tuva jau sen. Bet tam visam pāri, mums ar sieviņu, ir vēl viena jauna aizraušanās, proti, mēs dejojam jaunā deju grupā, kas tapusi Rēzeknē un saucas "Saules smaids". Atceros, ka- ilgi gan es pretojos dejot aicinājumam, teicu, ka tas nav mans, teicu- nē, nē, bet tad sapratu, ja sieva grib, lai dejojam - es atbalstīšu! Vēl bija tā, ka radās situācija, kurā trūka viena deju partnera - pāru dejā, un, lūk, ar lielām pūlēm mani tomēr pierunāja dejot... Tagad man jāsaka, ka es esmu priecīgs, ka tā, jo- es dejoju! Protams, ka viss tikai pašā sākuma stadijā...Kā ies man ar to dejošanu -  to rādīs laiks! Var teikt, ka šajā grupā notiek līnījdejas dažādos variantos, kas priekš manis ir kas absolūti jauns un nebijis. Pazīstot sevi– es varu dziedāt, fotogrāfēt, /jaunumi/params/post/1351911/intervija---dzejnieks-fotografs--arvids-glauda , veidot mākslas darbus mālā, keramikas nodarbībās, /jaunumi/params/post/1943462/ , vai ko citu, bet dejas nu gan nav mans hobijs... Un tomēr, kad tagad esmu tajā visā iekšā- man ir prieks par katru uzslavu, un rodas prieks censties no sirds, jo ir kas novērtē!    

 Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.                

Cieņa- Arvīds Gļauda.

Pēc Arvīda Gļaudas atsūtītā materiāla, kurā vēstīts par to- kas notiek autora un fotogrāfa dzīvē 2020.gadā, kad ir pandēmijas Laiks, ierakstu blogam apkopoju es- Sigita Sīle.

Sirsnīgi pateicos Tev personīgi- par atsaucību Arvīd, jo - ir prieks, ka Tu dalies pārdomās, atmiņās, sajūtās, par to, kas Tavā radošā un privātā jomā notiek šajā pandēmijas gada (2020) laikā. Prieks, ka- neskatoties uz to, kas notiek visapkārt - Tu tomēr esi radoši un aktīvi darbojošais- dažādās jomās, joprojām. Svētīgu ik dienu arī turpmāk Tev. Un, lai Mūza atkal ciemos nāk!  

Radošā augšupeja. Kristīne Gļauda.

Foto no Kristīnes Gļaudas personīgā arhīva.

Nu jau ir pagājuši trīs gadi, kā es sniedzu interviju šim blogam, un šobrīd es vēlētos papildināt sevis teikto iepriekšējā intervijā, kura lasāma šajā adresē -  http://rakstosiemdzejniekiemlv.mozello.lv/jaunumi/params/post/1352270/intervija-ar-toposo-dzejnieci-kristini-glaudu, ar to- kas tad jauns ir noticis manā radošajā lauciņā pa šiem gadiem...                                                                                                 

Sākšu ar to, ka, saistībā ar mūsu biedrību "Latgales Ūdensroze", manas dzejas šobrīd ir lasāmas jau trīs kopkrājumos, kuros esmu līdzautore. Tie ir "Pyura Skreina", "Ejam pa dzīvi", vetījums Latvijas simtgadei, kā arī ''Balts kaķis baltā pasakā".

Foto no Kristīnes Gļaudas personīgā arhīva.

Un, pavisam, pavisam svaigs jaunums ir tas, ka iznākusi arī dzejas izlase: "Dzejas virpulis", kopā ar Agnesi Piļāni un daudziem citiem autoriem, kurā ir lasāmi arī mani dzejoļi.  Grāmatu var iegādāties https://www.gramatnicaglobuss.lv/gramatas/dailliteratura/dzeja-atzinas-anekdotes/dzejas-virpulis

Foto no S.S. personīgā arhīva.

Par pasākumiem runājot... Mēs visi zinam, ka ir bijis, un ir - COVID-19 (pandēmijas!) laiks, taču pēc daudzo ierobežojumu atcelšanas - mēs, kopā ar vīru, joprojām aktīvi piedalamies dažādos kultūras pasākumos. Tā piemēram, pavisam nesen, kopā ar Ogres biedrību ''Sirdsdomieši'', tika nosvinēta 15. gadu jubileja, kurā, kā ciemiņi, tika uzaicināta arī "Latgales Ūdensroze". Un vēl viens pasākums, kas ir spilgtā atmiņā, ir Mārītes Bikovskas dzejas pasākums - Rīgā, Lido Atpūtas Centrā. Es varu teikt, ka- dzeja un dziesmas, jautra kopā būšana - tas ir tas, kas man patīk kultūras pasākumos.

Par savu radošo augšupeju es saku tā, ka- jā, es jūtu, ka esmu augusi radoši, un nebīstos to paust skaļi, jo, ja atceramies, tad manas radošās darbības paši pirmsākumi bija tādi, ka es rakstīju tikai četrrindes, taču tagad man ļoti labi padodas pat piecu pantiņu dzejoļi... Arī par dziesmām es to pašu varu teikt - ja sākumā man tās nebija nevienas, tad šobrīd man ir arī dažas dziesmas, ar maniem vārdiem - manis pašas izpildījumā, bez muzikālā pavadījuma gan, bet ...tās varat atrast un klausīties manā YouTubes kanālā:  https://www.youtube.com/channel/UCS5iBwXU1SC9YLD-WK4HqWw?fbclid=IwAR0RxFKnXx_Wj_ILz5GG38uWW6vtxNll3g8Sj-e403DO8vI8pSiKNTeRsLQ   

Vēl es darbojos ar dzeju nesaistītā lietā, proti- esmu Oriflame konsultants, kopš šī gada februāra.

Citiem autoriem novēlu - iet uz priekšu un darīt to, kas ir sirdslieta, un nebaidīties darīt, un mēģināt- ko jaunu! Ar cieņu un pateicību - Kristīne Gļauda.

Dzejoļa autore - Kristīne Gļauda. Dzejolis publicēts dzejas izlasē ''Dzejas virpulis''.

Paldies mīļš. Kristīne, par jaunumiem, kuri priecē. Lai radošs Gars arī turpmāk! Sirsnībā- Sigita

Rudens aicinājums, 2020. Dzeja - parasts kļūst tik pierasts

Parasts kļūst tik pierasts,
Kā rudens lapas, kas krīt,
Ikkatru rudeni sagaidam-
Alkstot, ko jaunu saskatīt!
Bet lapām vienalga-
Tās iekrāsojas pirms salnām,
Ikkatru mirklīti priecējot-
Krāsām spilgti smalkām...
Parasts kļūst tik pierasts,
Kā teiktais, kas iet pie sirds,
Tik' atskāršam, ka- kaut ko jaunu,
Pašam vien pašam - jāspēj ir radīt!
.
Parasts kļūst tik pierasts,
Kā rudens lapas, kas krīt...
Esi laimīgs Tu sevī-
Kā šodien, tā ik rīt'!

S.Sīle.

Svētīgu rudeni 2020, Tev, radošais!

Dzejas dienas paskrējušas, septembris iekrāsojas jau zeltains, un, man ir milzīgi liela pārliecība, ka  arī Tavs stāsts būtu košuma un iedvesmas piepildīts... Tādēļ! Aicinu Tevi, radošais, arī šajā rudenī, 2020 - uz interviju, jeb sarunu, (pēc tavas izvēles!),  jo, ar sevi iepazīstināt plašāku publiku vari- tikai un vienīgi- Tu pats, atsaucoties intervijai, piemēram! Manuprāt, - jo tuvāk būsim lasītājam mēs paši, radošie, jo interesantāk lasītājam būs būt mūsu tuvumā! Tas ir tieši tik vienkārši! Un, ievietojot šeit (blogā!) -  savu radošās augšupejas stāstu, - Tev ir tā lieliskā iespēja - nokļūt tuvāk savam lasītājam.

Es tikai priecātos, ja, pavisam nedaudz, bet vienotāki kļūtu mēs, visi radošie – visā pasaulē, jo mūs jau vieno – rakstu zīmes un Mūza! Mūs jau vieno radošs Gars! Un, nav jau noslēpums, ka mēs visi jau esam saviem lasītājiem- kā uz delnas, jo tieši no mūsu vārdiem lasītāji saņem Gara maizi sev, un, ja Tu atsaucies intervijai, tad Tu pavisam noteikti - ar to vien jau, ka esi atklāts - Tu raisi cilvēcisku interesi, kurā Tu nokļūsti tuvāk lasītājam, ar saviem gara darbiem. Un, esam drošāki ar to atsaukšanos, lūdzu, jo - esam tik pieauguši, tik inteliģenti cilvēki, tik esam empātiski, tik jauki, ka ambicioziem vairs nav laika būt, vai ne tā?!

Tātad! Būšu pateicīga, ja Tu, radošais, pieteiksies intervijai, neatkarīgi no tā, vai Tu dzīvo Latvijā, vai esi ārzemēs dzīvojošs literāts, mākslinieks, mūziķis, (vai viss kopā!), vai kā citādi radošs cilvēks. Vairāk info sazinoties ar mani personīgi, vai šeit pat blogā, sākuma sadaļā - SĀKUMS

 Tiem, kuri jau ir snieguši intervijas!!!

 Ja Tev ir kādi forši jaunumi, ar kuriem vēlies padalīties plašākai publikai, saviem mīļajiem  lasītājiem, tad- droši raksti, papildināsim Tavu interviju, tas ir, ja,  piemēram,   - Tev ir jaunas grāmatas iznākušas, vai, ja dziesma jauna radīta, tad droši dod ziņu - es pievienošu šī gada jaunumus - Tavā, jau esošā, intervijas lapā. 

Ar vārdiem noglāstīt var... Intervija ar Ingu Auderi

– Kā zināms, tēlainas domas uztverei un pierakstam, ir noteikti garīguma pamati, ētikas un estētikas kanoni, bez kuriem dzeja nav iedomājama. Centieni tos ievērot, vēl nenosaka rezultātu. Radoša doma ir brīva. Es garīgi sadzirdēju klusu vārdu plūsmu un to pieskicēju. Par dzejoļiem manas piezīmes sāka veidoties pēc sadarbības ar dzejnieci Lieni Dzintari, 2004. gadā. Līdztekus filoloģijas studijām, Liepājas Universitātē, dzejas nianses viņa bija apguvusi pie mākslinieces Ainas Uldriķes.

Foto no Ingas Auderes personīgā albuma  - almanaha atvēršana.

Saki, lūdzu, kurš ir Tavs visiecienītākais dzejnieks, kurš Tev pašai patīk, kurš Tevi, varbūt, ir motivējis rakstīt dzeju, esejas, vai stāstus?

– Lasot Kristīnes Bitēnas-Sirmās darbus, dzeju iemīlēju. Personīgi autori nepazīstu. Vēlāk – helikoniešu, “Baltās stundas” dzeja. Draugu lokā man, konkrētāk, mūsu biedrībai, ir talantīgi dzejnieki un citi radoši cilvēki, kuru darbi iedvesmo. Visus nenosaukt.

Kāda veida dzeju Tu raksti?

–Tuvu tam veidam, virzienam, kuru literatūrā pazīst kā pārpersonīgu (virs personīgā), kuru, līdzīgi citām zināšanām un prasmēm, arī apgūst mācoties, praktizējot. Vairāk dzirdēts apzīmējums šim veidam ir kristīgā dzeja, ko mēdz izprast dažādi.

I.Audere

– 2009.g. es saņēmu pateicību no Liepājas pašvaldības. NVO brīvprātīgo godināšanai mani izvirzīja Liepājas Vācu-latviešu tikšanās centrs par projektu “Zem viena spārna”, kura īstenošanu atbalstīja VFR vēstniecība Latvijā. Tur bija arī dzeja, arī atdzeja.

– Cik varu, piedalos un atbalstu. Personīgi nē, bet mūsu biedrības “Kristīga Atbalsta Apvienība” ietvaros. Esam atbalstītāji, ne organizētāji. Spilgtā atmiņā – visi pasākumi, jo katrs pasākums ir īpašs. Ar tiem var iepazīties https://egineto.lv/ Krātuvē. https://egineto.lv/kratuve/

Foto no Ingas Auderes personīgā albuma, Egineto.lv projekts papīra formātā.

– Esmu “Kristīga Atbalsta Apvienības” dibinātāja un vadītāja. Viss noticis likumsakarīgi un svētīgi. Līdz biedrības izveidei – arī. Jo bez pieprasījuma kristīgu atbalstu nepiedāvā.

***

Un, ja runājam par vaļaspriekiem, kādi ir Tavi hobiji, bez visa, ko dari?

-Tā, kā pamatdarbā esmu grāmatvede, kā arī strādāju Liepājas Diakonijas centra mājas lapā kalpot.lv un biedrībā, kur apvienoju vairākus pienākumus, kādiem speciāliem hobijiem laika man nepietiktu. Tāpēc nodarbojos ar to, kas var paaugstināt ikdienas dzīves kvalitāti. Hobiji visu laiku mainās. Pagājušajā gadā tas bija izteikti veselīgs uzturs, kas tagad jau kļuvis par ieradumu. Mums visiem ģimenē bija apnikusi vienveidīga ēdienkarte. Nekad agrāk nedomāju, ka pirkšu jaunākos žurnālus un modernās garšvielas. Likās par sarežģītu. Bet tā nav. Cita garša dzīvei.

– Dieva iedvesmu un padomu!

***

Es, Arvīds Gļauda, no citas radošuma šķautnes

Liekas, tas tik' sīkums no simtdaļas, viens maziņš sudraba gabaliņš uz baltas lapas, kā uz vārpas, kas kā lietus lāse iemirdzās.... Radošums ir tas, kas kāpj, un lien, un laužas laukā no manis. Tas ir sīkumiņš, un tomēr mans...

Dzerot otru krūzi šīrīta kafijas, skatoties savus iemīļotākos rīta seriālus, priecājos par to, ka beidzot man šorīt ir brīvāks. Ka nekur nevajag braukt, ka plānotājā nekas nav atzīmēts – lieliem, trekniem burtiem. Vien balta lapa, kurā smaidu var uzzīmēt. 

Tātad - brīvdiena! 

Rogovkas pusē iespīdas saulīte un atkal pazūd aiz pelēkās seģenes. Kā tā? Man nekur nav jābrauc, nekas nenotiek? Labi vai slikti?

Modinātājs rāda – 5:30. Mans laiks, kuru katru rītu rāda uzliktais pulkstenis. Kam es to liku, ja pats esmu jau dažas minūtes pirms tas zvana- augšā, un arī kaķēns, lēkājot, mūs uzmodinājis?

Tad gan jāceļas – plīts jāiekur, lai sievai, kurai jādodas uz kursu nodarbībām, ir karsta kafija brokastīs.

Īsti pat nezinu, ko lai raksta?! Viss jau pateikts, bet vārdi atrodas no jauna. Domas gan guļ citos plauktiņos, jo tikko noskatījos filmu par raksnieci, dzejnieci Māru Zālīti, ''Māras Pusē''. 

Domas virmo citā gaisotnē, miera sajūtu pārņemtas, jo Valsts svētki nosvinēti, patriotu nedēļa aizritējusi, māla nodarbību cikls, mākslas skolā, - izplēnējis... Būs citas nodarbības, pavisam citas, atmiņā paliekošas, bet par šīm nodarbībām vēlos teikt: ‘’Paldies, Maija!’’ Dodot iespēju, tās nesušas gandarījumu, jo noderējušas - jauna skata punkta, redzesloka paplašināšanai.

Arvīds Gļauda. Bilde no A.G. personīgā foto albuma, kā aŗi intervija, kura dzirdama un redzama --  https://www.facebook.com/LatgalesRegionalaTV/videos/vb.534243319935067/752948468512897/?type=2&theater

Māls jau sen mani piesaistīja. Jau no bērnības, kad laukos, rokot brūno brīnumu, un veidojot dažādus darbiņus, esmu ar to darbojies.

Jūs nevarat iedomāties, kāda bauda ir meditēt brīdī, kurā sajūt Latgales brūno mālu savās rokās!

Veidot no tā dažādus brīnišķīgus darbiņus, jo prieks, ka sanāk kaut kas skaists- ir liels pašam. Nu re, sanāk! Sanāk manā izpildījumā – gan bļodas, gan trauki, gan svečturi, gan vēja zvani ar visām sīkām detaļām, kas veidotas ar mīlestību ieliekot katrā no tām - savu paša enerģiju! Izkurinātais ceplis pie Maijas Gailumes, ''Podniekos'', Ilzeskalna pagastā, kur mūs mīļi aicināja keramiķe, mākslas skolas skolotāja, un vārīta zupa uz uguns, tas ir neaprakstāms prieks – līdzdarboties un piedalīties.

Man vienmēr ir paticis radoši darboties, ne tikai ar mālu, no kura ir veidotas arī ziedu kompozīcijas, bet arī, piemēram, – apgleznot stikla traukus. Nu jau kādi trīs gadi būs, kad es tā darbojos!

Vēl viens notikums, kurš notika Valsts svētkos, ir tas, ka godam, tradiconāli, ir noskrieti  5. km., apkārt Rogovkai. Rezultāts nav svarīgs, jo galvenās ir sajūtas un patriotisms, kas manī mīt.

 Bilde no Arvīda Gļaudas personīgā foto albuma.

Bilde no Arvīda Gļaudas personīgā foto albuma. Apbalvošana. Novembris, 2019

            Bet prātā man vēl svaigs iespaids no Maras Zālītes filmas ''Māras pusē'', ko pildspalva ir paspējusi pierakstīt, to šeit varam lasīt:

Es gribu būt, kā M. Zālīte, un rakstīt tik viegi, lai vārdi paši no sevis plūst. Es gribu domāt tik klusi, izjusti, smalki, svēti un nepiespiesti. Es gribu vārdus salikt hronoloģiski, lai tie skan, ne elš.

Es gribu domāt par rītdienu, nevis par vakardienu. Kas bija... bija! Vairs nebūs! Lai lido domas, kā gājputni prom! Prom, tiš! ... nevajag vairs tās! Kā izbiruši pelni, lai vējš aiznes sliktās domas! Lai lido!

Es gribu domāt par rītdienu, ko tā man nesīs, bet labāk nē ...Nāks rītdiena un es redzēšu, un es plūdīšu dienas gājumam līdzi.

Es gribu, gribu, gribu... Reizēm liekas, ka par daudz es gribu, bet man jau ir – sava zeme, sava laime, sava Māra, zaļā zāle, kuru vasarā kājas min... Gaiss, debesis, kuros domas klejo...

Es gribu dziedāt par prieku, laimi, iebrist ūdenī, kas agrā rītā kūp, un atkal es gribu...

Labi vai slikti ir gribēt?

Es gribu vērot kā lietus līst, un lāses plīst, kad kokos rudens lapas krāsainas par rudeni dzied.

Pa sniega pārslai ķert, tvert, tik viegli, viegli, maigi, un saules staros sildīties, kā putnēns mazs pie mājas vecā stūra, un turot rokās austu jostu – būt pašam!

Es atkal gribu būt pats, tik svēts, lai apskautu koku un sajustu, kā tas elpo tik viegi... kaut savās fantāzijās...

Atvērt priekškaru, balti plīvojošu, un to visu vērot no cita skatu punkta arī nav slikti gribēt...

Arvīds Gļauda

Gleznotāja- Ligita Strazdiņa

Foto no Ligitas Strazdiņas personīgā foto albuma.

Paldies Jums, Ligita, par interesanto stāstījumu. Tas iedvesmo un atklāj to, ka mums ik katram cilvēkam ir vienkārši, pašam savs iekšējais ,,dzinulis'' - jāapjauš, jo tas mudina pamodināt sevī esošos talantus caur visdažādākajiem notikumiem, skatiem, video, tēliem, utt. . Es te varētu lietot vārdu - zīmes, kuras vienkārši -jāpamana, jo pašā sākumā arī Jūs par to stāstat, ka esat aizrautīgi skatījusies video, kuri iedvesmojuši sākt gleznot. Tas liecina, ka talants -  tomēr, tomēr -  pats sevi piesaka! Skaļi un visdažādākajā veidā piesaka, lai mēs katrs pievērstu uzmanību tam, kas iekšēji mūs skubina uz tālākām darbībām, kurās tad to talantu arī ieliekam,piemēram, kā Jūs - savās brīnišķīgajās gleznās, kuras priecē tik daudz cilvēku, kā Latvijā, tā ārzemēs. Visu cieņu Jums, jo Jūsu gleznas ir brīnišķīgas! Es tās ievēroju facebook kādu laiku atpakaļ, un mani tās fascinē! Lai veiksmes arī turpmāk. Un! Lai katra Jūsu brīnišķīgā glezna  -atrod savu brīnišķīgo saimnieku! 

Ar cieņu, bloga idejas autore, Sigita.

Intervija ar dzejas entuziastu Kasparu Rozīti

Foto no Kaspara Rozīša personīgā foto albuma.

1. Kā un kad Tu sāki rakstīt savus Gara darbus?

Es sāku rakstīt salīdzinoši nesen, zinot to, ka esmu vēl 17 gadus vecs pusaudzis. Tas bija apmēram pirms diviem gadiem, manuprāt, varbūt agrāk. Mācību stundas mani lielākoties garlaiko, līdz ar to kladēs darīju ko aizraujošāku - zīmēju ķinķēziņus un rakstīju dzejolīšus. Daudz nē, vairāk gan ķēpājos.

2. Cik grāmatās var lasīt Tavus darbus? Kādās? Cik Tev tās jau ir izdotas?  Vai ir tapuši arī video, dziesmas, lugas, filmas? Kur tās atrast? 

Šeit paldies jāsaka Laimdotai Vištartei Leimantei, kura ieraudzīja dzejoli, kuru publicēju Facebook grupā “Dzejas rupors”. Tas bija vienīgais, pirmais dzejolis, ko es tur ievietoju. Laimdotai, projektu koordinatorei izdevniecībā “Domu pērles”, iepatikās, domāja, ka man desmitiem klades mētājās dzejoļu pilnas… Tā nu gluži nebija. Nebija nekā. Nācās meklēt starp izmestiem papīriem, pieķēpātām mācību burtnīcām, līmlapiņām… Atradu, salasījās nepieciešamais minimums - 25 lapaspuses ar dzeju. Domāju, lai jau, naudas nav žēl, būšu grāmatā, forši! Bija radies pārdomu pilns darbs, ne sevišķi profesionāls, ne pārdomāts, bet mīļi…

“Atļauj man lidot!”, grāmata mīkstajos vākos, kur publicēti pieci cilvēku darbiņi, arī manējie… Pie manis vēl eksemplāri ir, nereklamēju ļoti, nesen biju literātu nometnē "(IZ)AICINĀJUMS", pēc tam kauns palika par saviem darbiem. Tas arī viss, kur kaut ko no manis var redzēt. Var jau meklēt manu dzeju arī sociālajos tīklos, retu reizi kaut ko ielieku grupā “Dzejas rupors”, biežāk sanāk Instagram zem attēliem ievietot savas vārsmas @laikamkaspers https://www.instagram.com/laikamkaspers/. Tā, laikam būšu pietiekami sevi te izreklamējis...

Foto no izdevniecības ''Domu Pērles'' foto albuma.

3. Kurš ir Tavs visiecienītākais dzejnieks, kurš Tev patīk jau gadiem un, varbūt - ir iedvesmojis Tevi attīstīt savu literāro talantu?

Ja godīgi, nelasu daudz. Interneta atkarība, laika trūkums un slinkums traucē. Cenšos. Šobrīd lasu padomju propagandu “Rupjmaizes sausiņi”, ko sarakstījusi Elizabete Drabkina. Interesanti, ar citu skatupunktu, iespēja sajusties kā apmānītajam Krievijas strādniekam vai zemniekam… Lai gan šī nav dzeja. Dzejas grāmatas reti nokļūst manās ķetnās, biežāk sanāk ieklikšķināt satori.lv . Interneta atkarību izmantoju labiem mērķiem, tur es dzeju lasu. Manīju Daiņa Deigeļa vārdu, kas man vairāk asociējās ar PROGRESĪVIE, bet tagad arī ar dzeju. Ļoti patīk. Aktuāli. Trāpīgi. Tieši sirsniņā. Kārlis Vērdiņš, protams, Klāvs Elsbergs… Tie varētu būt mani Top 3.

4. Kāda tipa dzeju visbiežāk Tu raksti ? Kura tēma padodas apdzejošanai vislabāk?

Kāda tipa? Nav ne jausmas! Lasītājs droši var to noskaidrot, ha-ha. Pēc tam man arī pasakiet kāda tipa, varētu būt interesanti. Tēma? Nu, domāju, ka nevienam dzejniekam īsti nav konkrēta tēma par ko rakstīt. Ja nu vienīgi runājam plaši - tauta, mīlestība, daba… Es gan vairāk par savām iekšējām sajūtām. Meklēju sevi vēl starp vārdiem, rindām, dzejā.

5. Vai ir saņemtas kādas godalgas, pateicības raksti, atzinības?

Nav, nav nekā. Kā jau minēju, manas vārsmas gandrīz kā ķēpājumi, lielas atšķirības nav. Uzrakstu un viss, vairs neko nerediģēju. Tā brīža sajūta ir prom un nav tur vairs ko. Var vienīgi minēt literāro darbu konkursā “Aicinājums” iegūto 1.vietu dzejas kategorijā. Ironiski, ka es pat neatceros, kad un kā pieteicos konkursam. Jābūt uzmanīgam piektdienas vakaros, pieteikties var vēl sazin kur!

6. Vai Tu piedalies dzejas pasākumos, prezentācijās?

Konkrēti ar dzeju saistītos pasākumos nav bijusi liela iesaiste. Varu minēt sarunu festivālā LAMPA Young Media Sharks pop-up skatuvē organizēto dzejas diskusiju, kas bija interesanta pieredze! Bija iesaistīts mūziķis Reinis Jaunais, literatūrzinātniece Maija Burima, kā arī jaunais dzejnieks Gundars Smuidris. Pēc tam arī dzejas entuziasti varēja dalīties ar saviem gara darbiem atvērtajā mikrofonā.

Ikdienā gan ar pasākumiem esmu saistīts daudz, organizēju, vadu pasākumus, spēlēju teātri… Esmu iesaistīts dažādās aktīvistu, jauniešu, brīvprātīgo organizācijās. Divus vārdus sakot, esmu aktīvs!

7. Vai Tu esi kāda dzejas klubiņā reģistrēts biedrs? 

Neesmu. Tādi ir? Ja jā, tad gribu!

8. Ko Tu novēlētu sev un, ko novēlētu visiem citiem rakstošajiem?

Radošumu, pastāvīgu ideju plūsmu, motivāciju!

9. Ko Tu novēlētu savam lasītājam?

Baudīt...

Kaspara dzeja

***

mēs esam salūzuši liepas zari iedūrušies melnajos trūdos triecienā pret zemi sāpīgi ielocījušies ieplaisājusi miza melnzemē iekritusi lauska no plīstošas stikla pudeles ūdens straume atnesusi dzīvību liepas nolūzušajam zaram nevienam neredzot zem zemes stiepjās sīkaļas dzīvības kruķi saknes kāpnes ved augšup jaunās liepas galotnē slēpjas smīnošais Češīras kaķis ceļa zīme uz piedzīvojumu

©K.Rozītis

Paldies, Kaspar, par šo interesanto interviju. Entuziasms un vitālā enerģija, kura Tevī pulsē, to sajust varam no šeit izlasītā! Lai radoša veiksme arī turpmāk!

Bloga idejas autore- Sigita Sīle

Intervija ar jauno dzejnieci Ingu Zandausu

Intervija ar dzejnieku Aivaru Krūkliņu

1. Kā un kad Tu sāki rakstīt savus Gara darbus?

Sākums kā visiem — skolā, kad dzirkstelīti uzšķīla Plūdoņa balādes un Ziedoņa “kā svece deg”; tad Kurta Fridrihsona izstāde Pionieru pilī, kur viņa akvareļiem Ziedonis bija pierakstījis tādus kā pavērtus logus uz citām pasaulēm. …Nagi niezēja, bet bija jāpaiet laikam, lai blakus inženierzinātnei mēģinātu arī rakstīt. Un tā bija dzeja, kas, kā šķita, ļaus būtisko pateikt visīsāk. Savu lomu nospēlēja arī slinkums uz gariem tekstiem. Vērtīgu pieredzi guvu no Amandas Aizpurietes un Ronalda Brieža “Literārajā akadēmijā” pirms padsmit gadiem. 

2. Cik grāmatās var lasīt Tavu dzeju? Cik Tev jau ir tās izdotas? Vai ir tapuši arī video, vai - dziesmas, kur tās var dzirdēt? 

Līdz šim esmu izdevis trīs krājumus: “Trīs krūzes”, “Uzklausījums” un “Nospiedumi tukšumā”. Esmu iekļauts arī pāris kopkrājumos: “Kur krustojas paralēles” un “Pusnakts elēģija”. Domāju, ka dziesmām mani teksti diez vai būtu piemēroti. Un es uz to netiecos. Tomēr vienmēr prātā ir Kalniņa dziesmas ar M.Čaklā vārdiem. 

 

Foto no A.Krūkliņa personīgā arhīva. 

3. Kurš Tev pašam ir Tavs visiecienītākais dzejnieks, kas patīk Tev jau gadiem?

Ja jānosauc viens, tad: Aivars Neibarts (Ņurbulis). Bet vairāk tomēr lasu prozu, un reizēm to neatšķiru no dzejas; piemēram Sent-Ekziperī, Bredberijs u.c. 

4. Kāda stila dzeju visbiežāk Tu raksti ? 

Pats savu dzeju saucu par filozofisku. Citi teikuši, ka tā ir meklējumi — ceļš, kas vienlaikus ir arī mājas. Ja par tehnisko pusi, tad pantmērs un atskaņas visbiežāk ir traucēklis, no kura reizēm nav viegli atbrīvoties. Gribētos tekstiem piešķirt dabīgu plūdumu, kā upei vai strautam. 

5. Vai ir saņemtas kādas godalgas, pateicības raksti, atzinības,? Vai ir citas intervijas arī notikušas, piem. laikrakstiem?avīzēm?

Atzinību esmu saņēmis tikai no lasītājiem un klausītājiem. Bet esmu sapratis, ka jebkura atzinība jāuztver apdomīgi. 

6. Vai Tu piedalies dzejas pasākumos? Kurš ir tas pasākums, kurš visspilgtāk palicis Tev atmiņā?

Plāna nav, bet piedalīties gadās. Izmantoju iespējas, arī ekspromtās, draugu un paziņu lokā. Tā kā nesanāk bieži, tad atmiņā ir pēdējais, šajā pavasarī, “Hāgenskalna komūnā”. 

7. Vai Tu esi kāda dzejas klubiņā reģistrēts biedrs? 

Šķiet, ka neesmu. 

8. Ko Tu novēlētu sev, un ko novēlētu - visiem citiem rakstošajiem?

Sev un citiem rakstošajiem novēlu atrast lietpratīgu kritiķi. Vēss skats no malas var ļoti palīdzēt. 

9. Ko Tu novēlētu savam lasītājam?

Tā kā tekstu uztveri ietekmē apstākļi un noskaņojums, tad visiem lasītājiem novēlu – īstajā brīdī atšķirt īsto vietu. 

No dzejoļa “Asīzes Francisks”

Cik brīnišķas pasaules daļa esmu! 
Pat brālis vanags, noķēris māsu irbi, 
to izplūc pa spalviņai kā margrietiņas ziedu — 
mīl, nemīl, mīl, nemīl, … mīl!

Paldies par šo interviju, kuru atsūtīji man vēstulē, tā, ka man atlika tikai to ievietot šeit -Interviju blogā. Esmu pateicīga par atsaucību, un vēlu – lai radošs gars arī turpmāk! Paldies, Aivar, Jums! 

Ar cieņu, bloga idejas autore -Sigita Sīle.

Literārā e- avīze.JAUNUMS!!!

Intervija ar dzejnieci - Sarmu Cīruli

Kā es pati mēdzu teikt - esmu Gaiziņa meitene. Mana bērnība un skolas gadi ir pavadīti šajā pusē, un šeit arī radies mans pirmais gara darbs. Tas bija pamatskolas laikā, varētu būt 5.vai 6.klasē, kad biju aizgājusi brālim līdzi makšķerēt, un -  īsinot laiku, prātā sāka nākt vārdi, kurus pierakstīju pāris rindiņās. Vēlāk vēl šis tas tika uzrakstīts, bet, ne tik nopietns, lai to uzskatītu par dzeju. Tolaik es nevienam neteicu, ka esmu sākusi rakstīt dzejoļus un ierakstus arī vēl kautrējos citiem cilvēkiem parādīt. Vairāk sāku rakstīt dzejoļus tieši vidusskolā, kur mana klases audzinātāja bija arī literatūras skolotāja. Tieši viņa iedrošināja mani parādīt dzejoļus plašākai publikai, jo pamanīja manu talantu, kura attīstībai ieteica publicēties skolas avīzē. Tā, ik pa laikam, kāds mans darbiņš - parādījās skolas sienas avīzē. Te gan man jāsaka, ka īstenībā jau es esmu cilvēciņš - tāds vienkāršs, pieticīgs, bet pateicoties tam, ka literatūras skolotāja mani motivēja un iedrošināja - es sāku vairāk noticēt sev, kļuvu pārliecinātāka un sāku savus darbiņus rādīt plašākam lokam, neslēpjot vairs to, ka rakstu dzejoļus.

Cilvēki dažkārt man jautā, kur es smeļos iedvesmu?! Uz šo  jautājumu es varu atbildēt tā -  tas notiek dažādu mirkļu impulsā. Var uzrunāt kāds attēls, vai filma, vai noklausīta melodija, kura iedvesmo, kā arī - dažreiz iedvesmai der arī kāda rindiņa, kas iesēžas prātā un raisa domu pavedienu, ka …spēj tik pierakstīt! Ir dzejoļi, kuri  tapuši pēc garākām telefonsarunām ar draugiem, un, protams, ka arī pašas piedzīvotais un pārdzīvotais kalpo, kā iedvesmas avots.

  Mani darbiņi ir lasāmi nu jau vairāk kā 10 kopkrājumos. Pirmais kopkrājums, kurā es piedalījos, bija  - "Mana grāmata" 5.sējums, kurš iznāca 2011. gadā.

Vairāki dzejoļi ir pārtapuši arī dziesmās.(Kopskaitā būs jau 10.) Pirmā šāda sadarbība man bija ar grupu "Velves". 

Divas dziesmas, ar manu tekstu, savulaik ir startējušas arī  "Latvijas Šlāgeraptaujā". (Šobrīd raidījums saucas "Latvijas Sirdsdziesma"), kā arī - ir tapuši vairāki video, bet nevienu no tiem neesmu veidojusi es pati. Dziesmas atrodamas ierakstos -  kasetēs un diskos, kā arī internetā -  youtubes kanālā. Ik pa laikam kāds mans dzejolis tiek nopublicēts arī pagasta avīzē -  "Bērzaunes rīts".

P.S. Es piedalos arī konkursos un tajos ir saņemtas  - gan atzinības, gan pateicības raksti, bet, neatkarīgi no vērtējuma, man galvenais ir piedalīties. Tas savā ziņā neļauj "ierūsēt" un apstāties pie sasniegtā. 

Pirmais konkurss, kurā es piedalījos, bija ar nosaukumu - "Esi dzejnieks". To rīkoja Ķekavas novadpētniecības muzejs, sadarbībā ar Ķekavas vidusskolu un Ķekavas bibliotēku.

Viens no dzejoļiem, kuru iesniedzu es, bija šāds:

"Paslēpes"

Tu paslēpies no manis rasā,
Kas rītos pļavu ziedus sedz.
Es upē iebridu ar kājām basām,
Bet manas acis tikai oļus redz.

No manis paslēpies Tu saules starā,
Kas agrā rītā sārti spīd.
Tu paslēpies tai koka zarā,
Kam pāri mākoņēnas slīd.

Nu kā lai atrodu es Tevi,
Ja nezinu,uz kuru pusi iet?
Vai doties līdzi ilgu putnam,
Kas skumju pilnu dziesmu dzied?

Es Tevi meklēšu, līdz atradīšu,
Un piekļaušu pie krūtīm savām,
Es Tevi turēšu un vaļā nelaidīšu,
Lai būtu Tu man vienmēr blakām.

©Sarma Cīrule.

Papildinājums - 2020. gadā. Goda raksts konkursā ''Dzeja no sirds'' 

Varu papildināt, ka piedalījos konkursā "Dzeja no sirds -2019", kurā es tiku labāko divpadsmitniekā. Noslēguma pasākums bija sirsnīgs un jauks. Tajā ir iespēja satikt jau pazīstamos un iepazīt jaunus domu biedrus- rakstošos. Arī man (tāpat, kā citiem fnālistiem) tika pasniegts - Goda raksts un krūzīte ar draugiem.lv simboliku.

Dzejolis, ar kuru piedalījos, saucas -

Runājot par manu dzimtu un dzejnieka talantu -  ļoti iespējams, ka spēju dzejot es esmu mantojusi no vectēva. Dzīvē gan man nav sanācis viņu satikt, bet pie manis glabājas viņa burtnīcas un kladītes, kurās vectēvs pierakstījis savus dzejoļus. Man ir saglabājušās arī vēstules, kuras mans vectēvs sūtījis vairākiem, tā laika, laikrakstiem.

(Te pielieku pāris bildes ar vectēva pierakstiem.)

Ja runājam tālāk par dzeju, par pasākumiem, tad man jāsaka, ka dzejas pasākumos gan es piedalos reti, kaut man gribētos vairāk, ja ne citādi, tad vismaz, kā klausītājai, jo ir tik jauki satikties ar citiem rakstošajiem, dzeju mīlošajiem, kuros radošums pulsē, kas, liekas - saliedē un ļauj gūt īpašas sajūtas dvēselē! Viens no pasākumiem, kas man visspilgtāk palicis atmiņā ir Antoņinas Lubejas grāmatas atvēršanas pasākums. Es devos uz to, kā vienkārša klausītāja, bet rezultātā - nolasīju vairākus savus dzejoļus arī. Te gan man jāteic, ka -no telefona. Vēru vaļā savu dienasgrāmatu draugiem.lv un lasīju, jo nebija līdzi paņemta - ne kladīte ar dzejoļiem, ne arī kāds kopkrājums. Šajā pasākumā es iepazinos ar Ronaldu Gailīti, kurš manu dzejoli "Atļauj man"  ir  pārvērtis  dziesmā.

Otrs pasākums, kurš man uzreiz nāk prātā, bija eskspedīcija uz Bērzauni. Tajā sapulcējās cilvēki, kuriem interesē apceļot Latviju. Īsumā- šādu pasākumu būtība ir apceļot (alfabēta secībā) daudzus Latvijas pagastus un tuvāk iepazīt šīs  - vietas un lietas, kas ar to saistās. Šim pasākumam es gatavojos un atlasīju dzejoļus.. Pirmo no tiem lasot, atzīšos - rokas un kājas trīcēja, jo sen nebiju uzstājusies publikas priekšā. Bet-trāpīju,  kā saka-desmitniekā. Sanākušie labprāt klausījās manu lasījumu un pēc tam, daudzi nāca klāt parunāties, interesējās , kur vēl atrodami mani darbi. Atbildēju - draugos. lv un kopkrājumos! 

Šajā pasākumā, plašākai publikai, es nolasīju šo dzejoli:

"Pa dzimtās puses takām"

Pa dzimtās puses takām eju,

Kur pazīstamas kļavas,bērzs,

Un atceros, kur basām kājām skrēju,

Kā bezrūpīgs un priecīgs bērns.

Jau aizaugušas dažas takas,

Un dārza vietā zāle aug.

Tik upe plūst vēl tajā pašā vietā,

Kas grūtos brīžos bij' man draugs.

 

Tad sēdēju es upes krastā,

Lai domas mani tālu nes,

Un uzvilkt baltas buras mastā,

Tad sapņu kuģim spēju es.

Jau pagaisuši senie sapņi,

Kas bērnu dienās sapņoti,

Bet ejot seno dienu takās,

Tie atmiņā tiek atsaukti.

Ir gājis laiks, viss citāds kļuvis,

Gan vietas, cilvēki un arī es, 

Tik atmiņas, ko esmu guvis,

Neviens nekad man neatņems.

Sarma Cīrule

P.S. Bija cilvēki, kuri ātri atpazina vietas, par kurām rakstīts šajā dzejolī.

Uz jautājumu : ,,Ko es novēlu sev un citiem rakstošajiem?'' -  teikšu tā: Ja sirds grib runāt, ļaujies tam.

"Tavā dvēseles dārzā

Dzelteni saules ziedi zied.

Glabā to gaišumu sevī,

Lai nenoriet!"

Sarma Cīrule.

 

Un lasītājiem mans vēlējums būtu šāds:

"Ņem dzelteno krāsu no saules,

Un sajūtām savām piejauc klāt.

Lai pazūd ikdienas rūpes un raizes,

Ik dienu lai vari, ar smaidu sākt!"

Sarma Cīrule.

Noslēgumā varu vēl pievienot miniatūru, ar kuru es startēju Cēsu kultūras biedrības "Harmonija" rīkotajā konkursā. Manuprāt, tā labi sasaucas ar tēmu- radošums.

"Pēdas"

Pēdas sniegā...Pēdas smiltīs...Pēdas dvēselē...Brienot kupenā, sniegā paliek pēdas. Kad sniegs nokūst, pēdas pazūd, kā nebijušas. Ejot gar jūras krastu, paliek pēdas smiltīs. Uzpūš vējš, vai nāk vilnis, un pēdas dzēš. Bet pēdas dvēselē paliek. Tās nepazūd un neizgaist. Vienalga- kūst sniegi vai vēji pūš. Pēdas dvēselē atstāj cilvēki,vārdi, piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Un katrs to pārdzīvo citādāk - kāds visu patur sevī - nerunā un nestāsta nevienam, cits ietērpj savu pārdzīvojumu dzejā, dziesmā vai citā veidolā, tā uzrunājot citus un radot jaunus pārdzīvojumus viņu dvēselēs un atstājot tajās pēdas. Tas process var būt bezgalīgs, jo radīšanas gars ir nemirstīgs.

(2016.gads)

Runājot par to, kādi ir mani hobiji, es vēlos pieminēt pašus, pašus interesantākos. Viens no tiem ir -  krustvārdu mīklu minēšana un otrs, es labprāt skatos erudīcijas spēles - "VIP" un "Gudrs, vēl gudrāks". Vēl man patīk lasīt grāmatas. Lasu dažādu literatūru - gan dzeju, gan stāstus, gan romānus, tai skaitā - arī detektīvromānus. Vēl viena azartiska nodarbe, kas man ir bijusi jau skolas laikā - es krāju pasta aploksnes! Tajā laikā konvertes bija, ar daudz un dažādām bildītēm; gan zīmētām, gan fotogrāfētām. Tās es krāju ilgus gadus, bet nu jau sen vairs nē. Vēl man patīk gatavot ēst. Kolekcionēju, ja tā var teikt, arī receptes. Tās man ir savāktas ļoti daudz, no kurām, ik pa laikam, kāda tiek izmēģināta mājas virtuvē - ikdienas ēdiena dažādošanai. Vēl - es labprāt izbraucu kādu ceļa posmu ar velosipēdu, jo tas ļauj izvēdināt galvu, kaut nedaudz sakārtot domas... Rudeņos es labprāt eju sēņot. Spilgti atceros pagājušā rudenī vienu reizi, kad devos sēņot kopā ar māsu. - mēs mājās atnesām ne tikai sēnes, bet arī brieža ragus. 

Bilde no Sarmas personīgā arhīva :

Un vēl gadījās ceļā uz mežu arī šāds atradums- zīles! Lielas, lielas! 

 Neierasti lielas ozolzīles! Tā sēņošanas reize bija ko vērts - sēnes, zīles, ragi, plus vēl dabas bildes telefonā, un protams- laiks, kurš pavadīts kopā ar māsu. Pastaiga svaigā gaisā, apmēram 15 km garumā - brīnišķīga!

 

Sarma! Paldies Tev par atsaucību un paldies par Tavu atklāto un interesanto stāstu, no Tavas dzīves! Tu esi kolosāla, ne vien, kā dzejniece un savas dzimtas talanta turpinātāja, bet arī kā savas iekšējās pasaules bagātību - atdāvinātāja mums, lasītājiem. Ir prieks par Taviem hobijiem, kas raisa interesi un prieks par Tavu uzņēmību, enerģiskumu, jo Tu,  ar savām dzejām, dziesmām, dzejoļiem, esejām, stāstiem, proti iedvesmot. 

Paldies, ka atrakstīji un atsūtīji savas atbildes uz jautājumiem man vēstulē. Ir patiess prieks par Tavu radošumu un daudzveidīgo dzīves pieredzi. Šajā stāstījumā un bildēs mēs katrs varam Tevi iepazīt tuvāk -  gan kā dzejnieci, gan kā cilvēku, gan kā  iedvesmotāju - doties tikai uz priekšu, augt radoši un priecēt arī visus, visus citus, ar saviem gara darbiem, veidojot katru dienu, arvien labāku un labāku - kopā.  Veiksmes vien Tev arī turpmāk, kā radošajā lauciņā, tā Tavā - ik dienā! 

Bloga idejas autore - Sigita Sīle.

Intervija ar autori un gleznotāju - Intu Zaļumu

Sveiki! Dzejoļus es rakstu jau no skolas laika pateicoties tam, ka mums skolā bija laba latviešu valodas skolotāja, kura motivēja rakstīt - gan sacerējumus, gan dzejoļus. Tas process man ļoti patika un raisīja interesi, un pamazām es sāku pierakstīt arī sev kladē tās vārsmas, kuras manī radās no ikdienā vērojamā apkārtnē. Mana dzeja publicēta tolaik esošajā avīzē ''Pionieris''. Vēlāk, kad mācījos Rīgā, iestājās mazs pārtraukuma posms, kurā es dzejas nerakstīju, bet atsāku tās rakstīt, kad bērni bija jau paaugušies un sāka iet skolā, jo dažādu svinīgu pasākumu vajadzībām es ar prieku radīju jaunus dzejoļus, kurus bērni deklamēja skolas pasākumos. Vēlāk, jau strādājot bērnu dārzā, kad audzinātājām vajadzēja pie pasākumiem īpašas dzejas rindas, es labprāt piedāvāju savus dzejoļus. Vēl nedaudz vēlāk uz mūsus bērnu dārzu, kurā es strādāju - atnāca strādāt jauka muzikālā skolotāja no Jūrmalas. Viņa arī raksta dzeju. Kad iznāca viņas pirmā kopgrāmata, tas notikums iedvesmoja arī mani pārrakstīt savus darbus, no klades - datorā, tādējādi iepazīstinot ar saviem dzejoļiem arī draugiem.lv lasītājus. Un tad mani, tieši draugos.lv, uzrunāja jauka būtne no Varakļāniem, kura piedāvāja tapt manai pirmajai autorgrāmatai. Tā es tiku pie pirmās savas dzejoļu grāmatas, kuras nosaukums ir '' Mana pirmā pieneņpūka''. Šai grāmatai mūsu bērnudārza auklīte uzzīmēja pienenes, bet otra  - iedeva bildi grāmatas vākam. Rezultātā - pie lasītāja nokļuva brīnišķīga izskata dzejas grāmata.

Foto no Intas Zaļumas personīgā albūma.

Man visi dzejoļi, ko esmu iedevusi tautās patīk, tas tāpat, kā ar bērniem - visi mīļi. Pielieku šeit dzejoli, kuru zinu no galvas:

***
Es laimi meklēju ceriņos;
Baltajos, rozā un zilajos-
Manas laimes tur nebija.
Laimi meklēju ābeles ziedā,
Bet tās visas jau augļu briedā.
Meklēju laimi valrieksta ziedā,
Valrieksts man ar zaļu ziedu māja-
Šeit nav laimes mājas.
Tad es devos uz svētnīcas pusi
Un sāku Dievu lūgt klusi.
Sāka sīks lietus līt,
Un es sapratu, kur mana laime mīt.

I. Zaļuma


Gliemezītis.

Gliemezītis savā mājā,
Grib, lai es ar viņu parunāju.
Grib viņš savu dobi taisīt,
Tikai nezin, kādas sēklas kaisīt.
Kā tās augs, un cik būs lielas,
Vai tās varēs redzēt no ielas?
Vai būs arī košas krāsās-
Aicināšot ciemos savas māsas.
Tad būs pikniks varen jauks,
Ciemos atnāks senais draugs
Parunāt par dzīvi skaisto,
Pasaulīti, Dieva laisto.

I. Zaļuma.

Uz šo brīdi man ir 3 autorgrāmatas un 7 kopgrāmatas, un vēl divos projektos es piedalos.
Man ir tapusi viena dziesma, kuru mēs dziedam baznīcā, jo es dziedu baznīcas korī arī.

Runājot par autoriem, kuri man patīk, un to, kurš varētu būt mans iecienītākais dzejnieks - man ir grūti pateikt, jo es daudzu autoru dzejoļus deklamēju pasākumos, jo tā ir mana darba specifika, taču ikdienā es svešu dzejnieku dzeju nelasu, lai neiespaidotu ar to - savu dzeju. Lasot diskusijas draugos.lv es daudz ko zinu par plaģiātismu, un tas ir vēl viens no iemesliem kāpēc es nelasu svešu dzejnieku darbus. Taču bērnībā gan man patika, piemēram -Viļa Plūdoņa dzeja un Alberta Kronenberga ''Jērādiņa'', un vēl daudzu citu, nezināmu autoru pantiņi, piemēram - ziemassvētku dzejoļi, kurus man mācījusi mamma, un, kurus es tālāk mācīju arī saviem bērniem, jo ar tiem pati esmu izaugusi, un tie ir jauki, mīļi mums visiem.

Runājot par dzejas stilu, kādā es rakstu savus dzejoļus, man jāsaka, kā mana mamma tos noraksturojusi, ka es savā dzejā apdzejoju; notikumus, sarunas, dabu, Dievu, darbu, kā arī labprāt rakstu - vēlējuma un apsveikumu pantus. 

Kas attiecas uz jautājumu par balvām vai pateicības rakstiem, tad man jāsaka, ka -  jā, es esmu saņēmusi tādus! Liels ir mans prieks joprojām par saņemto Gada balvu, sava ciema ietvaros, par pirmo manu autorgrāmatiņu, kā arī tas, ka ar dažiem dzejoļiem esmu publicējusies NTZ (vietējā rajona avīzē).

Es esmu piedalījusies arī ''Baltā galdauta svētkos'', savā ciemā, kur prezentēju savu autorgrāmatu un kopgrāmatu ,,Krāsainās dejas''. Esmu piedalījusies arī ''Baznīcas naktī'' un Ziemsvētku pasākumā, lai gan, man jāatzīstas, ka uz pasākumiem es pati neuzdrīkstos pieteikties, bet, ja mani aicina- es neatsaku. Vēl man ir bijis dzejas pasākums arī nometnē - Talsos, bet nu vairs nav nometnes, līdz ar to šī sadarbība pārtraucās. Vēl mani ir aicinājuši arī uz Ventspili lasīt savu dzeju.  

Par maniem hobijiem runājot, es brīvajos brīžos - gleznoju arī. Tas ir vēl viens mans radošais potenciāls, ka manī ir lielā patika uz glezniecību. Protams, ka arī gleznot, tāpat, kā dzejot - es vēl tikai mācos, bet izstādēs gan es jau piedalos.

Piedāvāju bildes, kurās dažas gleznas var apskatīt arī šī bloga lasītāji -Jūs!

Ko es novēlētu sev un citiem autoriem, lasītājiem?!
Sev es novēlu daudz radošu domu un to, lai vasarā, mežā - ir daudz ogas, kuras palīdzētu man sarūpēt naudu, lai varu savus darbus parādīt lasītājiem. 

Citiem autoriem es novēlu, lai tā mūza nekad nepiekūst lidināties tuvumā, un daudz radošu domu, bet saviem lasītājiem es novēlu - lasiet manu dzeju un paņemiet no tās, ko vien varat paņemt sev labsajūtai. Tāds mazs piebildes tekstiņš .... un drīkst man aizrādīt par gramatiskajām kļūdām, jo domas skrien ātrāk, nekā spēju uz datoru tās pierakstīt. 

Lai visiem Dieva svētība.

Ar cieņu, Inta Zaļuma

Paldies.

Es pateicos Tev, Inta, par tik interesantu un pozitīvu stāstījumu, kuru Tu man atsūtīji vēstulē, atbildot uz jautājumiem rakstiski. Ir prieks iepazīt Tevi tuvāk un liels prieks arī par to, cik daudz Tevī ir radošu talantu, cik daudz sirsnības un Dieva mīlestības, cik daudz brīnišķīgu dzeju, apsveikumu un vēlējumu, kuri priecē lasītājus. Paldies, ka Tu atsaucies, tādējādi mūsu interviju blogu padarot par vēl vienu motivējošu stāstu- bagātinātāku! Prieks sadarboties. Veiksmes arī turpmāk - gan gleznojot, gan dziedot, gan dzejojot! 

Sirsnībā, boga idejas autore - Sigita Sīle

Intervija ar rakstnieku, dzejnieku Jāni Freimani

 Esmu ļoti pateicīga rakstniekam, dzejniekam, arī bijušajam žurnālistam, arī skatuves cilvēkam, bijušajam amatieraktierim un sociāli aktīvam cilvēkam - Jānim Freimanim, par atsaucību, jo Jānis intervijai atsaucās caur vēstuli, kā arī - pats sagatavoja atbildes uz jautājumiem, kuri ievietoti šeit pat blogā, sadaļā - Jautājumi +/- , un šoreiz man atlika vienkārši ievietot blogā jauno interviju, kura ir saistoša ļoti, ar bagātas pieredzes un dzīves gudra cilvēka stāstījumu. Lasi un iedvesmojies! 

Sigita Sīle, bloga idejas autore

Foto no J. Freimaņa personīgā albūma.