2022. gads. Pavasaris. Ja interviju nav, rodas brīva iespēja ierakstīt pašai man ierakstiņu pavasarīgu, bet smeldzīgu gan
Pavasaris, brīnišķīgais ziedplauksmes laiks ir klāt! Bet ir kaut kas, kas nepārstāj skumdināt. Jo nu jau bez divām dienām mēnesi kādā tālā valstī, Ukrainā, rit karš. Karš 21. gs? Jautājumu vairāk, kā atbilžu. Bet viens vien visvisdzelošākais, visvissvelošākais skan tā - kad būs miers? Tas katram cilvēkam domās dun, (vai ne?) kā veseris... Kas notiek tur, tālajā Ukarinā, to ziņas atspoguļo un iedzīvotāju stāstījumi. Bet just jau var - ka vaid Zeme. Vaid Debesjums. Vaid cilvēki, kas cieš no posta, ko nesis, un nes, karš. Un pavasaris tur klājas pelnpelēks, piekliegts, pievaimanāts, ne putnu dziesmām pieskandināts. Bet skumjākais jau tas, ka tas tā būs, kamēr vien ritēs karš. Un nevienam visā pasaulē nav viegli cerēt uz ko labu. Nav viegli samierināties. Nav viegli itin nemaz. Bet ticība, ka rims karš, ka būs miers - ir dzīva.Ir dzīva tā mums, kas šodienā dzīvojam! Kas ticam, ka saprāts ir spēks, un tas ir katrā cilvēkā, kas vien mīl mieru. Cerība - sakārtot pasauli miera ceļā - ir pašos vien.
Es nezinu, kādas sajūtas dominē tevī jaunajā pavasarī, bet zinu vienu, ko jūtu pati sevī es, ka tikai mēs paši esam noteicēji tam, lai caur mums plūstu miermīlīgums.
Lai ir pasaulē Miers! Lai ir miermīlīga atmosfēra uz pasaules. Lai ir Miers, kas ir, kā avots dzidrs, kurā var spoguļoties. Tas vajadzīgs cilvēkam- miers, kas spēku dod! Miers, kas mieru vairo!
Lai mūsos runā miermīlība vien! Pavasarī paskaties!
Ar cieņu-
Sigita Sīle
Atsaucies intervijai, rakstošais, ja vēlme ko publicēt šajā blogā, papildinot Interviju sadaļu!
