Intervija ar stāstnieci dzejā Henitu Kupjansku
Kad Tu sāki rakstīt savus gara darbus?
Rakstīt sāku sen, precīzi neatceros, bet ap 1990. gadu. Vismaz no tā laika ir saglabājies pirmais pierakstītais dzejolis. Droši vien, ka kaut kas ir bijis uzrakstīts arī agrāk, bet nav liecības par to.
Dzejolis Pērkona laikā man uzrakstījās, kad tuvojās pērkons, bet mans dēls, kas tobrīd skatījās televizorā animācijas filmiņu bērniem "Si si dra", gribēja to noskatīties, taču bija jāslēdz ārā televizors, kā jau tolaik tas bija pieņemts darīt pērkona laikā. Lasot šo dzejolīti, arī Tu, lasītāj, vari to padungot ''si-si-dras'' melodijā:
Pērkontēvs uz puisi rājās,
Puisi, rimsties, puisi, stājies.
Pērkontēvam dusmas krājas,
Puisim kājas neļauj stāties.
Pērkontēvs pa bungām sita,
Puisim atkal esot cita.
Pērkontēvam zibens rokā,
Puisis uzrāpies jau kokā.
Pērkontēvs nu sper cik spēka,
Lejā ceļas liela brēka.
Pērkontēvs nu skatās, brīnās,
Kas tur lejā nikni cīnās?
Pērkontēvam mute veras,
Vai tur pirts, ka visi peras?
Pērkontēvam acis platas,
Tur jau meitas puisī skatās.
Pērkontēvam brīnoties,
Meitām lejā cīnoties,
Pasprūk vaļā mucas tapa,
Līst, ka nav vairs sausa lapa.
Pērkontēvs nu projām dodas,
Puisim dūša neatrodas.
Un, kad Pērkons atskatās,
Puisis laižas ļekatās.
Pērkontēva smieklu deva
Puisim drosmi neatdeva.
Meitas viņam pakaļ skrēja.
Daudz tā spēkus iztērēja.
(Heka)
Sevi varu saukt par savu domu pierakstītāju, stāstītāju, tā, kā māku, jo dzejnieks, tas būtu cilvēks, kurš to mācījies, kurš ar to nodarbojas profesionālā līmenī (man tā visa nav). Mani tuvākie par šo aizraušanos zināja, bet es tikai pavisam nesen parādīju atklātībā savus darbus, - tas bija 2016. gadā, kad par manu vaļasprieku uzzināja pagasta bibliotekāre, tieši viņa mani iedrošināja tos parādīt un nolasīt kādā pasākumā.
Cik grāmatās var lasīt Tavus darbus?
Man ir iznākusi autorgrāmata ’’ Krustām šķērsām viss ir bērts”. Tajā apkopotas mīklas, kas rakstītas dzejas formā. Mērķauditorija ir bērni, bet es saku tā:
Mīklas minam visu mūžu,
Lai ar’ cik mums gadu būtu.
Manus darbus var lasīt arī 9 dzejas kopkrājumos un 2 dzejas krājumos, kuri izdoti pēc izdevniecības ’’Ezerrozes grāmatas” rīkotajiem konkursiem.
2018. gadā – Indra Ļaudobele, aktīvs, darboties gribošs sirdscilvēks – saaicināja vienkopus visus Priekules novadā zināmos dzeju rakstošos un tika izdota grāmata ’’Pa lāsei prieka”.
Manus darbus var lasīt arī facebook.com un draugiem.lv, bet es publicēju maz.
Kāda stila dzeju Tu raksti? Jeb, kāda tēma apdzejošanai Tev padodas vislabāk?
Rakstu par to, kas ir apkārt, bet tas var būt arī kaut kas pilnīgi abstrakts – vīzija, ko vienkārši redzu. Šis dzejolis uzrakstījies braucot mašīnā – ļoti tālu no vietas, kuru šeit apdzejoju.
Jūras putu maldi
Ir rudens vakars,
Dienas ritums rimst,
Jūrā saulrieta sārtums grimst.
Viļņi draiskojas jūras putās,
Es maigi tveru tās rokās,
Un saglabāt raugu,
Kā mīļu, uzticamu draugu.
Tās draiski un liegi piekļaujas,
Ar savām putu lūpām smaida,
Tā vien gribas tās noskūpstīt,
Vismaz uz viena vaiga.
Es šovakar jūs mīlu ļoti,
Manas čaukstoši trauksmainās,
Jūs – būtnes no citas pasaules,
Uz putu rokām mani nesat,
Uz vietu, kur mājo dvēseles,
Kur dzīvo veļi un eņģeļi…
Pēkšņi satver mani rokas stipras,
Un lūpas sajūt skūpstu miklu,
Kur sekosi tu vāravām, mīļā?
Nāc atpakaļ, skauj mani cieši,
Lai ļaujamies dzīvei,
Un laimei mūždien!
(Heka)
Nezinu, kas padodas vislabāk, bet zinu noteikti, ka par mīlestību rakstīt neprotu. Varu, bet tas nav mans lauciņš. Visbiežāk rakstot par dabu, domāju prototipus cilvēkiem. Nezinu, vai to tā uztver lasītājs, vai viņš lasa tikai dabas aprakstu. Ir gadījumi, kad uzrakstu kādu darbu, publicēju, un saņemu zvanus – kas noticis, vai viss kārtībā? Jā, viss ir labi, tikai nesaistiet manus darbus ar mani privāti. Nesaku, ka nav darbi, kas ir ļoti personīgi, bet par tiem nekad nav jautāts, tos uztver kā vienkāršu dzeju. Nu, vai nav paradokss?
Pie jūras
Aizved mani pie jūras,
Kur spirgtie vēji pūš,
Ik katrā liegā pūsmā –
Atrast spēku un stiprai būt.
Aizved mani pie jūras,
Kur viļņi uz krastu skrien,
Ik vienā mirdzošā lāsē –
Atgūt mieru un stiprai būt.
Aizved mani pie jūras,
Kur varu laimi sev gūt,
Ikdienas domas sūrās –
Atdot jūrai un stiprai būt.
(Heka)
Vai Tu esi saņēmusi arī kādas godalgas, pateicības rakstus?
Esmu saņēmusi – Pateicību par piedalīšanos pasākumā ”Redz, ko kalētnieki var”, un Pateicības rakstu par piedalīšanos dzejas konkursā ”Ar saulstaru kabatā”.
Vai Tu piedalies arī dzejas pasākumos, Henita? Kurš no tiem visspilgtāk palicis atmiņā?
Esmu piedalījusies grāmatas ”Pa lāsei prieka” atvēršanas svētkos Priekulē. Pēc uzaicinājuma prezentējusi savu autorgrāmatu ”Krustām šķērsām viss ir bērts” Kalētu MM pamatskolā un Bunkas KN. Visspilgtāk palicis atmiņā moments no pasākuma, kurā uzstājos pirmo reizi kā autors pasākumā ”Redz ko kalētnieki var”. Liels pārsteigums bija arī, kad mani uzaicināja uz pasākumu veltītu Mātes dienai, kurā skolēni lasīja manu māmiņām veltīto dzeju.
Pirms tam jau bija publiski izskanējuši mani darbi, bet neviens nezināja, kas tiem ir autors. Savus darbus es parakstu ar pseidonīmu.
Pirmais publiski izskanējušais dzejolis tapa lasīts skolā. Stāsts – dēls pārnāk no skolas un saka, ka rīt literatūrā jāskaita dzejolis par Latviju. Bibliotēka tālu, un jau sen ciet, internets tajos laikos nebija (90to vidus), nu, ko?! Sēžos un uzrakstu. Dzejolis tika noskaitīts skolā un neviens pat nezināja, no kurienes tāds :
Latvija
Paveries apkārt un pasaki,
Vai redzi tu zilo apvārsni?
Paveries apkārt un pasaki,
Vai zini, kur atrodies tu?
Jā, tā mūsu mīļā Dzimtene,
Tā mūsu Latvija.
Šeit savas saknes dzinuši latvieši,
Pie jūras tie gadsimtiem mituši.
Jūra, mēs tavā krastā dzīvojam,
Jūra - tu mūsu māmuļa mīļā,
Jūra - pār tevi mēs apvārsni vērojam,
Jūra, tu pieskaries Latvijai.
Paveries apkārt un atbildi,
Vai zini, kur atrodies tu?
Paveries apkārt un saki,
Es pazīstu savu Latviju!
(Heka)
Ko Tu vēlētu sev, un, ko Tu novēlētu citiem autoriem?
Vēlēt gribas tā – meklēt sevi it visā, kas apkārt, kas tevī pašā, jo tikai sevi atrodot, varēsi citiem dot. Tikai saprotot un pieņemot sevi pašu, varēsi saskatīt un pieņemt citus. Tad vairs nevajadzēs rādīt ar pirkstu un teikt – re, kā viņš, jo tad Tu sapratīsi, ka mēs katrs esam unikāls, katrs savādāks, bet visus mūs vieno šī pasaule, mīlestība un sapratne. Īsi sakot – novēlu būt pašiem!
Ko Tu vēli savam lasītājam?
Lasot darbus – iemīlēt sevi, saskatīt skaisto apkārt, pasmaidīt un mēģināt iejusties tēlā! Tad varēs izlasīt, ne tikai uzrakstīto, bet sajust teikto!
Vai Tev ir kāds vaļasprieks?
Vislielākais vaļasprieks man ir rakstīt dzeju! Kādreiz man ļoti patika adīt, taču šobrīd vairs to nevaru. Uzcepu uz svētkiem kādu kūku, uztaisu vēdernašķus, ar ko pamielot savus mīļos. Slēptais vaļasprieks man ir iedungot melodiju kādam savam dzejolim, tad profesionālis to var apstrādāt un dziesma var skanēt (parasti tikai savā draugu lokā).
Ar cieņu –
bloga uzturētāja Sigita Sīle