Intervija ar Elitu Ievu Puķi
Elita Ieva Puķe – dzejniece, rakstniece, reizēm arī gleznotāja. Patīkams sarunbiedrs, jo pārzina dažādas jomas. Ir pat ļoti mērķtiecīga, jo savus sapņus īsteno, pat, ja tas prasa būt – ar uzrotītām piedurknēm un cementa maisu – vienā pusē, un ķelli rokā... Jā – cik daudzpusīga dzīve, tik daudzpusīga dzeja ir Elitai Ievai Puķei. Par to visu detalizētāk lasam šajā intervijā.
– Elita, sāksim interviju ar tradicionālo jautājumu– kad Tu sāki dzejot, lūdzu?
– Mūza mani uzrunāja nejauši – 2003.gadā, kad, strādājot savā mazdārziņā, man uzrakstījās dzejolītis: ''Rudens manā dārzā''. Tā, lēnām, bet ar lieliem pārtraukumiem, man rakstījušies dzejoļi vēl – 2006, 2007, 2009, 2010, 2014. gadā, un tā tālāk, gados. Bet 2019. gadā, es dzejošanai sāku pievērsties jau nopietnāk, un, jau 2019. gada beigās– iznāca mana dzeja kopkrājumā: ‘’Lai katram sava laimes zvaigzne’’. 2020. gadā tika izdoti 2 autorkrājumi /dzeja un proza bērniem/ un 7 kopkrājumi /dzeja, stāsti, proza/. Pievērsties vairāk dzejai mani iedvesmoja, laikam, jau tas, ka tajā laikā es pievērsos kristīgai dzīvei, jo tieši tad es pārtraucu darba attiecības, par cik man vajadzēja vairāk sākt rūpēties par savu slimo mammu. Tad man vairāk radās laiks dzejai, un es sāku apjaust savu talantu izteiktāk, un guvu vēlēšanos– sākt publicēties, lai parādītu savus darbus lasītājiem.
Pirmā grāmata ir stāsti par dzīvniekiem: ''Mēs- dzīvnieku pasaulē''. Interesanti ir tas, ka pirmais stāsts, kuru uzrakstīju par kaķenīti Martu– nogulěja manā kladē no 2009. gada, un tikai 2020.gadā, kad es nolēmu izdot bērnu grāmatiņu, tad pierakstījās klāt arī pārējie stāsti par dzīvniekiem, kurus tad es apkopoju, sakārtoju, lai tiktu izdota grāmata.
Otrā grāmata ir dzeja: ''Dzīves elpas pieskāriens''. Grāmatā ir – ne tikai dzeja, bet arī manas bildes, no personīgā arhīva, kā arī bildes no Sandras Vanagas arhīva, bet uz grāmatas priekšvāka ir redzama mana brāļa gleznotā: ''Ventas rumba'', un tajā ir apkopota dzeja – 288. lapaspusēs. Par grāmatu iegādi var interesēties pie manis, vai sazinoties ar izdevniecību ''Ezerroze'', Agnesi Piļāni. Grāmatiņas vēl ir pieejamas.
– Kāda stila dzeju Tu raksti?
– Es rakstu dažādu stilu dzeju un prozu, par cik man patīk daudzveidība, dažādība. Rakstu par cilvēku attiecībām, kristīgo dzeju, arī par dabu, dažreiz, par vēsturiski svarīgiem faktiem. Rakstu dažādus vēlējumus. Rakstu par Latviju un tās skaistajām vietām, kā arī stāstus par dzīvniekiem. Rakstu arī pasakas.
– Vai Jūsu dzimtā ir literāti?
– Jā, tā ir! Manam tēvam ir izdotas trīs stāstu autorgrāmatas, bet mammai dzeja– četros kopkrājumos.
Māsa – Astrīda Puķe raksta dzeju jau no jaunības. Arī viņai ir izdotas grāmatiņas, tajā skaitā –divas autorgrāmatas un seši kopkrājumi... . Tāpēc teikšu, ka– tas ir tikai likumsakarīgi, ka arī es esmu grāmatu autore, kas raksta dzeju, prozu... . Tie, laikam, ir gēni!
Foto - Astrīdas Puķes dzejas grāmatas.
Mūsu ģimenes talantu var saskatīt arī mana brāļa gleznās, jo viņš ir brīvmākslinieks. Viena glezna rotā arī manu autorgrāmatu, tajā atainots skats: ''Ventas rumba''.
– Varbūt vēlies pastāstīt ko vairāk arī par saviem vecākiem– par viņu dzeju, par viņu rakstīšanas stilu, par viņu radošo augšupeju, kā arī izdotajām grāmatām?
–Sākšu ar to, ka manus senčus arī ir skārušas represijas. Mani vecvecāki, no manas mammas–Irēnas Annas Puķes puses, tika izsūtīti no savām dzimtajām mājām, Spāres pagastā, un, tikai pateicoties tam, ka mana mamma atradās Ventspilī, medicīnas skolā, viņu neizsūtīja. Iespēja atgriezties savās dzimtajās mājās viņai bija liegta. Patvērumu viņa meklēja pie savas vecākās māsas– Alīdas, Ventspilī.
Pēc medicīnas skolas beigšanas, mamma tika aizsūtīta strādāt par medfeldšeri uz Ventspils rajona, Gārzdes pagastu. Tur viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, manu tēvu– Jāni Puķi, kurš strādāja Gārzdes internātskolā par direktoru. Tā, pēc vairākām dzīvesvietām: Stikli, Zlēkas, Ēdole, Kabile, ar četriem bērniem pūrā– mani vecāki pārcēlās uz Kuldīgas rajona, Padures pagastu, Jelgavas ražotni ''Latvijas keramika'', kur arī nodzīvoja lielāko daļu no sava mūža.
Un tieši tad – naktīs, strādājot naktsmaiņās, kad bija vairāk laika, kad bija mierīgāks, tad mamma rakstīja dzejas, kuras krājās kladītēs. Pēc vairākiem gadiem, kad es publicēju jau savu dzeju, tad iekļāvu arī mammas dzeju – četros kopkrājumos /’’Lai katram sava laimes zvaigzne’’, ‘’Mans mūžs mīlestībai’’, ‘’Latvijas oļi III’’, ‘’Citāda mīlestība’’/. Tuvākajā laikā ir plānots izdot manas un mammas dzejas un prozas kopkrājumu bērniem.
Šobrīd Irēna Anna Puķe ir cienījamā vecumā – decembrī būs 92. gadi. Astoņpadsmit gadus atpakaļ viņu bija skāris insults, pēc kura viņa atmodās no ilgstošas komas, un bija tēva, bet tagad braši turas, kā I grupas invalīde, manā aprūpē. Man ir prieks par mammu, jo – pat pamatskolā iemācīto poēmu: "Eža kažociņš", ko viņa noskaitīja pie eglītes, maza meitene būdama – vēl atceras no galvas, kā toreiz. Mammai balss joprojām ir, kā lakstīgalai– kā savos jaunības gados, kad mācījās dziedāt pie savas vokālās skolotājas. Bet savu jaunības sapni – dziedāt uz operas skatuves– viņai īstenot neizdevās.
Es savai mammītei esmu veltījusi daudz dzejoļus,
viens no tiem:
Lakstīgalas balss
Visus mūs reiz tāli ceļi sauks,
Bet paliek tikai plašais bērnības lauks,
Un dažreiz tagad tas ir nenopļauts,
Stāv atmatā, tam aizaugt nebūs ļauts.
Tur kādreiz māte maza govis laidarā,
Un arī citus lopus ganīja,
Un skaistas dziesmu skaņas skanēja,
Viss meža malas plašums bālēja.
Un ceļinieks pa lielceļu, kas iet,
Viņš apstājas un ieklausās mazliet.
Kas skaistas dziesmas meža malā dzied,
Kā lakstīgala skaņu treiļļus sien?
Tad jautra ceļiniekam oma kļūst,
Un arī gaita raitāka tam būs.
Un mazā meitenīte tikai dziedāja,
Uz operskatuves tā dziedāt sapņoja.
Tā izgaisa viss mājas, plašais lauks,
Un kādu laiku švešiem ļaudīm tur bij ļauts
Sev ligzdu rast, kur aukstiem sviedriem līts,
Un asarām viss zemes klēpis tīts.
Bet tagad nu vēl simta desmitā,
Vēl māte dziesmas dzied ik katru dienu.
Un nebēdā, ka netika ne dienu
Uz operskatuves, kaut vienu dienu!
/E.Ie.Puķe/
15.01.2020.
Tēvs – Jānis Puķe ( 1922-2011 ), ir mazāk saistīts ar dzeju, kā ar stāstiem, bet savus darbus viņš ir sūtījis publicēt – gan avīzēm, gan žurnālam: ‘’Karogs’’. Visu mūžu viņam ir interesējusi literatūra un politika. Tā, kā tēvs bija izsūtīts uz Tālajiem Ziemeļiem, viņš savu grūto dzīves pieredzi apkopojis autobiogrāfijā, un tad, dzīves gaitā, tika izdota grāmata/autorbiogrāfija: ‘’Dzimis laimes krekliņā’’, izdevējs – apgāds ’Valters un Rapa’’, 2004. Tas ir atmiņu stāsts par zaudēto jaunību. Grāmata iznākusi pateicoties vairākiem sponsoriem, tajā skaitā– Latvijas banka, Hansa banka, politiskai apvienībai Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK, ''Zeberiņa grāmatnīcas'' līdzīpašniekam– Gobzema kungam, un citiem.. Pēc tam tēvs izdeva vēl divus stāstu krājumus: ''Dzīves ceļos un neceļos'' /izdevējs SIA ''Drukātava'', 2010/, ''Antons Dundurnieks un citi'' /''Drukātava'', 2009/.
Patiesībā tēva jaunības dienu stāsts nebija no tiem jaukākajiem, jo viņu izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem, no Rīgas 1. ģimnāzijas skolas sola... . Pēc septiņu gadu izsūtījuma /Tālajos Ziemeļos- 5.gadi, Kazahstānā- 2.gadi/, un pabeidzot Rēzeknes Pedagoģisko skolu, sāka strādāt par skolotāju lauku skolās, bet– tā, kā viņš ir bijis izsūtīts, kā politiski represētais– viņam neatļāva strādāt par pedagogu. Un, laika gaitā, mainot darbu dažādās skolās, viņš pārcēlās uz Kuldīgas keramiku, jau ar sievu pie sāniem un četriem bērniem pūrā.
Brālis – Edmunds Puķe, ir bīvmākslinieks. Es jau iepriekš minēju, ka uz vienas manas grāmatas priekšvāka ir redzama mana brāļa gleznotā: ‘’Ventas rumba’’. Mans brālis ir zinātkārs, jo– neskatoties uz neko, viņš arī šobrīd, savos 65. gados, mācās mūžizglītībā, un pavisam drīz būs sertificēts restaurators. Brālim ir notikušas, un notiek, izstādes Kuldīgas novadā. Viņš zīmē arī portretu karikatūras. Un, ja Jūs kādreiz būsiet Kuldīgā, pie Ventas rumbas, tad Jūs ievērosiet telti, kurā viņš, ar zīmuli un papīru rokās, skicē portretu karikatūras.
–Elita, vai Tu piedalies arī kādos kultūras pasākumos?
– Es piedalos pasākumos, jā! Kā arī– pati organizēju tos. Piemēram, šogad mani ļoti iedvesmoja manis veidotais pasākums Salaspils luterāņu baznīcas dārzā. Šo pasākumu mēs gatavojām kopā ar mācītāju– Guntaru Žīguru, kurš laipni atvēra Dieva dārza vārtus. Pasākums notika 22. augustā.Tā bija īsta kopbūšana Salaspilī, ”Dieva dārzā’’ – slavējot Dievu, par godu Dzejas dienām. Moto:
Citi Dievi bija stipri – Tu vājš;
Viņi uzjāja tornī, bet Tu uzkliboji;
Mūsu brūces tikai Dieva brūces uzrunāt spēj,
Nevienam Dievam nav brūču, vienīgi Tev.
/Eduarda Šilito dzeja,pēc 1.pasaules kara šausmām/
Uz šo pasākumu tika aicināti visi Salaspils iedzīvotāji, un tajā varēja klausīties mācītāja– Krista Kalniņa, Ikšķiles iecirkņa prāvesta– Dzintara Laugaļa un viņa sievas– Gunitas Laugales dzeju, Ogres Evanģēliski Luteriskās draudzes mācītaja– Mārtiņa Kalēja, un Jāņa Rijnieka /Iksķile/, Ināras Ročānes /Sesava, Jelgavas novads/, Sandras Vanagas /Aizkraukles novads/ un Ingas Zandausas /Valdlauči, Rīga/, kā arī manu dzeju. Pasākumā varēja klausīties arī Arianas Lukašēvicas /Lielvārde/ vijoles stīgu skaņās.
Ļoti liela pateicība par iejūtību– Salaspils Evanģēliski Luteriskās draudzes mācītājam– Guntaram Žīguram, par Dzejas dienas pasākuma ieskandināšanu Dieva dārzā, Salaspilī, kā arī par to, ka viņš bija tik pretimnākošs, ka atvēra baznīcas vārtus, lai pasākums notiktu.Pēc šī pasākuma manī bija liels gandarījums, un šajā gandarījuma sajūtā ir radies dzejolis:
Gandarījums sirdī
Man vispār patīk pats process, kurā es radu. Tas ir tāds, kā nezināmā aicinājums– sākt, būt tajā visā iekšā, lai nemanāmi ļautos radošajam plūdumam, kurš, itin kā– pats vedina dziļāk, lai kaut kas fantastiski skaists atklātos šī radīšanas procesa rezultātā.Radīšanas brīdī, kad top dzeja, vai stāsts, tad manī ir tāda sajūta, ka tas, ko rakstu – nāk no Augšas, un kāds mani dzen uz priekšu to darīt, jo es pat nezinu, kāds sākumam būs beigu variants, kāds būs gala rezultāts. Un, tieši tad manī ir gandarījuma sajūta, un prieks, par darba rezultātu.
Labi, turpinu stāstīt par pasākumiem.
Daudz labu emociju ir gūts arī šogad Sesavā notikušajā– Ināras Ročānes godināšanas pasākumā. Kā arī ''Salaspils dzejas dienas'' pasākumā, 16.09.2020, kurā es lasīju savu dzeju.
Kopējos pasākumos es labprāt uzjautrinu dalībniekus ar dziesmăm un dzeju.
Nupat, 10.10. 2020, notika pasākums Rīgā, ''Lido'' – duetam ''Divas balsis', uz kuru viņi aicināja viņu izpildīto dziesmu autorus. Arī es uz šo pasākumu ierados neaicinātā viesa statusā, un nolasīju vienu savu apsveikuma dzeju visiem.
–Elita, saki, lūdzu, kur Tavas dzejas lasītājs var meklēt? Kur lasīt? Un, varbūt, Tu esi arī kāda
daiļliteratūras kluba biedre?
–Es neesmu neviena rakstošo klubiņa biedru sarakstā, bet aktīvi darbojos portālā facebook.com
–Šis jautājums būs par to– kas vēl ir Tava ikdiena, Tavi vaļasprieki, Tavas aizraušanās, kurās Tu smelies spēku, iedvesmu, dzīvesprieku?
–Vaļasprieku man ir daudz... Es dziedu koros– gan kultūras namă, korī ‘’Elpa’’, gan baznīcā, kurā piedziedu sv.Misē. Kā arī, es spēlēju dažus mūzikas instrumentus, kurus esmu apguvusi pašmācībā, tās ir – klavieres, akordeons, un reizēm arī gleznoju.
Man patīk strādāt mājas pagalmā, tātad, patīk arī daiļdārzniecība. Un vēl, kas man patīk?! Man patīk strādāt – ar āmuru un zāģi, un dažreiz arī ar celtniecības ķelli rokās. Tā ir, ka vecāki mani gaidīja kā brālīti 😉😍! (Vārdu ’’ķelle’’ izdzirdot – mans /S.S./ nākamais jautājums radās spontāni– kas ir tāds, kas samūrēts ar to ķelli, Elita?! Uz šo jautājumu Elita atbild lakoniski, un ar gandarījumu balsī – ''Sava māja!'')
– Ko Tu vēli sev, un ko Tu vēli lasītājiem!
–Sev vēlu: Lai
veicas! Vienkārši jāraksta un sevi jāveltī mīļotajai nodarbei – ar rakstnieka
un dzejnieka degsmi sirdī, un jāpateicas Dievam par viņa doto man talantu.
Lasītājiem vēlu: Lai veicas dzīvē, un darba mīlestību!
Sirsnīgs paldies, Elita, par tik atklātu un brīnišķīgu interviju. Man bija interesanti Tevī klausīties, jo šis stāstījums, kurā mēs strādājām pie Tavas talantīgās dzimtas stāsta, kuru mēs tagad visi kopā lasām - paplašinot arī mūsu redzesloku, dod iedvesmas staru, kurš ļauj saprast to, ka - pat ejot cauri dažādām grūtībām, tomēr ir jāatrod spēku sevī- sasniegt daudz, kā radošā, tā personīgā dzīvē! Paldies Tev par sadarbību, kā arī par to - foršo, dzīvīgo enerģiju, kuru ieguldīji - kopā ar mani sagatavojot šo ierakstu. Lai veiksme visās dzīves sfērās Tev, brālim, māsām, mammītei. Lai veselība, lai radošs gars, lai viss labi - arī turpmāk!
Pateicībā -
Sigita Sīle