Intervija ar rakstnieku, dzejnieku Jāni Freimani
Esmu ļoti pateicīga rakstniekam, dzejniekam, arī bijušajam žurnālistam, arī skatuves cilvēkam, bijušajam amatieraktierim un sociāli aktīvam cilvēkam - Jānim Freimanim, par atsaucību, jo Jānis intervijai atsaucās caur vēstuli, kā arī - pats sagatavoja atbildes uz jautājumiem, kuri ievietoti šeit pat blogā, sadaļā - Jautājumi +/- , un šoreiz man atlika vienkārši ievietot blogā jauno interviju, kura ir saistoša ļoti, ar bagātas pieredzes un dzīves gudra cilvēka stāstījumu. Lasi un iedvesmojies!Sigita Sīle, bloga idejas autore
Foto no J. Freimaņa personīgā albūma.
-Kāpēc es rakstu?
©J. Freimanis.
- Vai Tu piedalies dzejas pasākumos un mīli uzstāties publikas priekšā?
- Jā, ja vien tik' aicina! Novada līmeņa dzejas pasākumus cenšos apmeklēt vienmēr, parasti jau mēs, biedrība, tos paši arī rīkojam. Ir būts arī šur tur pa Latviju, gan kopā ar saviem kolēģiem, gan tagad - ir dzejas un humora (arī kas tāds reizēm uzrakstās) priekšnesums, kopā ar kolēģi no Saldus. Pats esmu organizējis un vadījis vairākus biedrības pasākumus. Bildē redzams pasākums, kurā es biju idejas autors un projekta koordinators- divu pagastu dzejdaru kopkrājumam "Sapņi varavīksnes lokā", kuru izdeva izdevniecība ''Domu Pērles".
Foto no J. Freimaņa personīgā albūma.
Kad vadu sava pagasta pašdarbības kolektīvu pasākumus, ir iespēja, starp ansambļu un dejotāju priekšnesumiem, lasīt savu dzeju.
Foto no J. Freimaņa personīgā albūma.
- Ko Tu novēlētu sev, un, ko novēlētu visiem citiem rakstošajiem?
- Sev un saviem ''Spalvas'' kolēģiem es novēlu - nepazaudēt sevī stimulu rakstīt, bet dzīvot ar sajūtu, ka tas, ko mēs darām, ir kādam vajadzīgs. Ticiet - ir! Meklēt iespējas publicēties, par spīti tam, ka finansiāli tas rada tikai zaudējumus un grāmatnīcās, dārdzības dēļ, grāmatas nereti pilda it kā muzeja eksponātu funkciju. Pozitīvu lādiņu dod arī saviesīgas kopā būšanas - nevairieties no tām! Pats es sevi par dzejnieku nesaucu. Esmu tikai cilvēks, kurš šad un tad, kaut ko uzraksta, tai skaitā arī dzejoļus. Esmu saskāries ar to, ka rakstītajam un pateiktajam vārdam var būt liels spēks, kas nosaka reālās dzīves notikumu gaitu. Tā, manuprāt, var būt arī ieiešana mistikā, kuru mēs nesaprotam un nevaram kontrolēt. Viens no maniem piedzīvotajam piemēram ir stāstā aprakstītās slepkavības realizēšanās dzīvē tieši tā un tajā pašā vietā, kā to biju izdomājis, pie kam tieši dienā, kad to publicēja. Ar to es vēlos pateikt, ka - pirms uzticam lasītājiem, tā saucamo - savu sāpju no sevis noņemšanas dzeju, kāda nenoliedzami arī ir vajadzīga, tomēr padomāsim, vai tā mēs savu sāpi neuzkraujam lasītājiem?
Vēl es novēlu visiem rakstošajiem - sajust to prieku, kad kāds lasītājs, vai klausītājs pasaka - es domāju tāpat kā tu, vai gandrīz tāpat, tikai tu šīs dziļās domas proti pārvērst jaukās, man tuvās un baudāmās dzejas rindās. Tā, manuprāt, ir - augstākā dzejas amatiera virsotne, kuru novēlu visiem sasniegt!
- Tu raksti jau tik ilgus gadus un droši vien Tev ir, ko teikt jaunajiem daiļrades ceļa uzsācējiem?
- Vispirms, es cienu cilvēkus, kuriem ir prasme ko teikt caur rakstīto vārdu, jo tehnika ir slīpējama un apgūstama. Jaunie (ne visi, bet tomēr) mēdz ātri apvainoties, un negrib pieņemt pieredzējušāku kolēģu draudzīgos ieteikumus. Savukārt izdevniecības ,,ķer'' visus, kuri tikai kaut kā raksta. Manuprāt, līdz ko viņus kāds ir publicējis, būtu nevietā domāt, ka viņi visi tagad ir dzejnieki, kaut gan vēl savu dzejas rokrakstu tie nav izveidojuši, un pat nezin minimālus dzejas pamatus. Kaut gan, varbūt, ka šodien tādu (dzejas pamatu) vairs nav? Lai gan pēdējā laikā ir atkal aktualizējies šis jautājums par dzejas pamatu līmeņa zināšanām.
- Ko Tu novēlētu lasītājiem?
- Lasītājiem vēlu, lai katram būtu savs (savi) dzejnieks, kura vārsmas kalpotu gan, kā plāksteris sāpēs, gan, kā šampanieša glāze priekā. Un, lai ir arī savs prozas meistars, kura darbus lasot var iegrimt citā pasaulē, aizmirstot par visu pārējo. Un visiem, visiem vēlu, lai vienmēr ir naudiņa, lai varētu nopirkt to - sava dzejnieka grāmatiņu!

Cilvēka ļaunums, godkāre, lepnība ir viņa vājuma vizītkarte.
Ej pa dzīvi citiem dodot, nevis atņemot un pazemojot, un tev uz pleca vienmēr būs tavs sargeņģelis.
Man rakstīt ir svarīgi ar dārgu pildspalvu. Tas man ir, kamēr vien esmu rakstījis, kā talismans. Ar lētu, manuprāt, es arī tikai kaut ko lētu, vāju - varu uzrakstīt.
Manā dzimtā ir bijuši vairāki leģionāri, tāpēc man tuva ir arī Latvijas tēma. Lūk dzejolis, no pērnā gada kopkrājuma LATVIJAI (arī izdevniecības "Domu Pērles" veikums).
OZOLIŅŠ
Ozoliņ, manu ozoliņ!
Izaudzis dārzā pie ceļa,
Tu, Tēvzemes zaldātiņ, svētais!
Augot sveši lemeši tev saknes ara,
Bet tu spītējot ik gadu biji zaļojošs.
Ozoliņ, manu ozoliņ,
Sargā, turi mūs pavēnī,
Steigtās dzīves virpulī!
No tevis tēsa cirvju kātus
Senči, ejot līdumā.
Ozoliņ, manu ozoliņ,
Tavas lapas ģenerāļa mundierī,
Tavs attēls latvju "piecītī",
Mūžam paliks latvieša sirds šūpulī,
Lai kādus pavērsienus Dievs dos liktenī.
Ozoliņ, manu ozoliņ,
Saturi mūs savu zaru pirkstos
Diendusā un pusnaktī!
Lapu vainagu galvā -
Šo tautas rotu, Dieviņam par godu dotu,
Nezaudē nekad,
Jo cita, kam prasīt spēku mums nav.
Ozoliņ, manu ozoliņ,
Cik jaudā, lūdzu, pretojies
Tiem, kas zemes spēku izsūknē
Dēļ nebūtiskām lietām!
Tiem, kas ņem to, kas neatjaunojas,
Jo zīļu (ļaužu) latvju sēta paliek maz.
©J. Freimanis.