Es, Arvīds Gļauda, no citas radošuma šķautnes
Liekas, tas tik' sīkums no simtdaļas, viens maziņš sudraba gabaliņš uz baltas lapas, kā uz vārpas, kas kā lietus lāse iemirdzās.... Radošums ir tas, kas kāpj, un lien, un laužas laukā no manis. Tas ir sīkumiņš, un tomēr mans...
Dzerot otru krūzi šīrīta kafijas, skatoties savus iemīļotākos rīta seriālus, priecājos par to, ka beidzot man šorīt ir brīvāks. Ka nekur nevajag braukt, ka plānotājā nekas nav atzīmēts – lieliem, trekniem burtiem. Vien balta lapa, kurā smaidu var uzzīmēt.
Tātad - brīvdiena!
Rogovkas pusē iespīdas saulīte un atkal pazūd aiz pelēkās seģenes. Kā tā? Man nekur nav jābrauc, nekas nenotiek? Labi vai slikti?
Modinātājs
rāda – 5:30. Mans laiks, kuru katru rītu rāda uzliktais pulkstenis. Kam es to
liku, ja pats esmu jau dažas minūtes pirms tas zvana- augšā, un arī kaķēns,
lēkājot, mūs uzmodinājis?
Tad gan
jāceļas – plīts jāiekur, lai sievai, kurai jādodas uz kursu nodarbībām, ir
karsta kafija brokastīs.
Īsti pat nezinu, ko lai raksta?! Viss jau pateikts, bet vārdi atrodas no jauna. Domas gan guļ citos plauktiņos, jo tikko noskatījos filmu par raksnieci, dzejnieci Māru Zālīti, ''Māras Pusē''.
Domas virmo citā gaisotnē, miera sajūtu pārņemtas, jo Valsts svētki nosvinēti, patriotu nedēļa aizritējusi, māla nodarbību cikls, mākslas skolā, - izplēnējis... Būs citas nodarbības, pavisam citas, atmiņā paliekošas, bet par šīm nodarbībām vēlos teikt: ‘’Paldies, Maija!’’ Dodot iespēju, tās nesušas gandarījumu, jo noderējušas - jauna skata punkta, redzesloka paplašināšanai.
Arvīds Gļauda. Bilde no A.G. personīgā foto albuma, kā aŗi intervija, kura dzirdama un redzama -- https://www.facebook.com/LatgalesRegionalaTV/videos/vb.534243319935067/752948468512897/?type=2&theater
Māls jau
sen mani piesaistīja. Jau no bērnības, kad laukos, rokot brūno brīnumu, un veidojot
dažādus darbiņus, esmu ar to darbojies.
Jūs nevarat iedomāties, kāda bauda ir meditēt brīdī, kurā sajūt Latgales brūno mālu savās rokās!
Veidot no tā dažādus brīnišķīgus darbiņus, jo prieks, ka sanāk kaut kas skaists- ir liels pašam. Nu re, sanāk! Sanāk manā izpildījumā – gan bļodas, gan trauki, gan svečturi, gan vēja zvani ar visām sīkām detaļām, kas veidotas ar mīlestību ieliekot katrā no tām - savu paša enerģiju! Izkurinātais ceplis pie Maijas Gailumes, ''Podniekos'', Ilzeskalna pagastā, kur mūs mīļi aicināja keramiķe, mākslas skolas skolotāja, un vārīta zupa uz uguns, tas ir neaprakstāms prieks – līdzdarboties un piedalīties.
Man vienmēr ir paticis radoši darboties, ne tikai ar mālu, no kura ir veidotas arī ziedu kompozīcijas, bet arī, piemēram, – apgleznot stikla traukus. Nu jau kādi trīs gadi būs, kad es tā darbojos!
Vēl viens
notikums, kurš notika Valsts svētkos, ir tas, ka godam, tradiconāli, ir noskrieti 5. km., apkārt Rogovkai. Rezultāts nav svarīgs, jo galvenās ir sajūtas un
patriotisms, kas manī mīt.
Bilde no Arvīda Gļaudas personīgā foto albuma.
Bilde no Arvīda Gļaudas personīgā foto albuma. Apbalvošana. Novembris, 2019
Bet prātā
man vēl svaigs iespaids no Maras Zālītes filmas ''Māras pusē'', ko pildspalva
ir paspējusi pierakstīt, to šeit varam lasīt:
Es gribu būt, kā M. Zālīte, un rakstīt tik viegi, lai vārdi paši no sevis plūst. Es gribu domāt
tik klusi, izjusti, smalki, svēti un nepiespiesti. Es gribu vārdus salikt hronoloģiski,
lai tie skan, ne elš.
Es gribu domāt par rītdienu, nevis par vakardienu. Kas bija... bija! Vairs nebūs! Lai lido domas, kā gājputni prom! Prom, tiš! ... nevajag vairs tās! Kā izbiruši pelni, lai vējš aiznes sliktās domas! Lai lido!
Es gribu
domāt par rītdienu, ko tā man nesīs, bet labāk nē ...Nāks rītdiena un es
redzēšu, un es plūdīšu dienas gājumam līdzi.
Es gribu,
gribu, gribu... Reizēm liekas, ka par daudz es gribu, bet man jau ir – sava
zeme, sava laime, sava Māra, zaļā zāle, kuru vasarā kājas min... Gaiss, debesis,
kuros domas klejo...
Es gribu
dziedāt par prieku, laimi, iebrist ūdenī, kas agrā rītā kūp, un atkal es gribu...
Labi vai
slikti ir gribēt?
Es gribu
vērot kā lietus līst, un lāses plīst, kad kokos rudens lapas krāsainas par
rudeni dzied.
Pa sniega
pārslai ķert, tvert, tik viegli, viegli, maigi, un saules staros sildīties, kā
putnēns mazs pie mājas vecā stūra, un turot rokās austu jostu – būt pašam!
Es atkal
gribu būt pats, tik svēts, lai apskautu koku un sajustu, kā tas elpo tik viegi... kaut
savās fantāzijās...
Atvērt priekškaru, balti plīvojošu, un to visu vērot no cita skatu punkta arī nav slikti gribēt...
Arvīds
Gļauda