Dzeja-emociju atslēdziņa.


Daudz ir rakstīts par to, kas ir dzeja. Man tā ir, kā atslēga uz sen aizmirstām, kaut kur atmiņu plauktos noliktām, emocijām, pārdzīvojumiem. Uzrakstu vai izlasu dzejoli par kādu mazu niansi no bērnības, un, ja tie ir vārdi, kas iedarbina manu emocionālo atmiņu, es par jaunu pārdzīvoju savā sajūtu pasaulē to pašu brīnišķīgo sajūtu gammu, kāda man jau kādreiz ir bijusi! Tās pat nav atmiņas par kaut ko konkrētu, tās ir tikai sajūtas - emociju ''Laika mašīna''. 
Par mīlestību tāpat! 
Es neatceros kādu konkrētu sievieti, jaunieti, bet tikai to mīlestības piepildījuma sajūtu, kuru ir nesis satiktais cilvēks, un tieši tas liek saprast,
cik man tomēr ir laimējies, ka man blakus ir cilvēks, kurš manī ir izraisījis šīs brīnišķīgās sajūtas! ©U. Berķis



Jā , sajūtas ir noliktas emociju atmiņu plauktos, un dzejas vārdi ir kā paroles, kas ļauj- neiedarbinot atmiņu par kādu konkrētu notikumu, tieši pieslēgties kaut kam skaistam, pagaisušam no atmiņas ikdienas rutīnā.
 Tā lietainā, vējainā, drūmā dienā es varu izdzīvot sajūtu, kāda ir jūtama - saulainā pavasara dienā! 
Varbūt tā ir tikai man, nezinu. Bet mani tas pilnībā apmierina. Tāda ilūziju pasaule, ko uzbur dzeja.


 Autors - Uldis Berķis.
30.03.2018



Tuvojas Mātes diena. 

Citāts no Ulda Berķa grāmatas '' Mātes svētā asara ''

- Interesanti, ir izgudroti daudzi un dažādi informācijas nesēji un saglabātāji. Bet vai ir vispār iespējams izgatavot datu nesēju, kas saglabā sāpes? Tādas svētas sāpes, kas ir ierakstītas vienā vienīgā mātes asaras pilienā? Kad tā lēni, vientuļi norit pār mātes vaigu. Tajā ir sāpīgs kliedziens, cerība, ka tas ir māns, kļūda, ka viss vēl mainīsies! Tas nevar būt, ka bērns, par kuru ir domāts vienmēr, pat tad, kad viņš vēl nebija, ir aizmirsis tevi, savu māti! Lai arī kas notiktu, viņš nevarēja nedot par sevi kādu ziņu un neatsūtīt mazu, mazu vēstulīti svētkos, mātes dzimšanas dienā! Eh, tie pasti! Noteikti pazaudējuši! Bet tomēr acis aizmiglojas! Un asara vairs nav novaldāma!Vai atkal prieka, atvieglojuma asaras, kad pēkšņi rokās nonāk tik ļoti gaidītā papīra aploksnīte ar bērna atpakaļadresi! Tādās asarās ir tik daudz prieka, ka to nevarēs izteikt nekādā čipā, diskā, atmiņu kartē. Tādu datu nesēju prot izgatavot tikai mātes sirds un saucas tas – Asara! Informācijas nesējs ir – Mātes vaigs! Draugi, rakstiet biežāk vēstules savām mātēm! Viņas tās gaida vienmēr. Gan nomodā, gan pat aizmigušas! Rakstiet!

©U. Berķis.