Latvijai 100


Tā ir pirmā bezdelīga - blogam

Viņi bija pirmie...



Atmiņu sniegs


Kad Debesu dvēseļu dārzos
Vērpetēs sagriežas atmiņu sniegs,
Nāk stalti vectēvi, vecvectēvi
Un viņu drosme, slava tiem līdz,
Iet dēli un mazdēli gaitās savās,
Dimd zvans Piņķu baznīcas tornī,
Tur Jukums Vācietis aicina posties;
Ir ceļi tāli – aiz robežām sopkās,
Aiziets līdz Ķīnas austrumu tālēm,
Cauri zemēm pārstaigāts lauks aiz lauka,
Šodien ir laiks tvert sensenos mirkļus,
To dienu atmiņu lappuses šķirt,
Lai vēsture patiesa ierakstās mums,
Sārņi un drazas prom aizpeld...
Atceros Dailes teātrī „Mūžības skartos”,
Ēvalda Valtera balsi no skatuves,
Kad bijām ceļā uz nākotni savu,
Zālē spējš klusums, cerības, spīts,
Tā bija, bet tagad šīs leģendas klusē,
Atkal tālos Debesu dvēseļu dārzos
Virpuļo simtgadē cieši saausts
Latvju kareivju atmiņu sniegs.

Aina Feldmane
/2018.8.01/

Veltu visiem karavīriem – strēlniekiem , t.sk. vectēviem – Jānim Kalniņam, Jēkabam Feldmanim, onkulim Jānim Edgaram Ozolam www.geni.com/people/Jānis-..., viņa sirsnīgiem draugiem Edvīnam Aleksandram Mednim, Pēterim Lānam un Augustam Zaurem. http://latviesustrelniekusaraksts.lv/index.html
...arī bez viņiem Latvijas nebūtu...






















KALENDĀRA LAPĀM SLĪDOT

Uz Latvijas zemes,
Kur ausa mans pirmais rīts,
Kur, kalendāra lapām līdzi slīdot,
Ar pulksteni savu, man zeme pati
Liek katru soli dzīvē pārbaudīt,
Te - pavasar’s,
Te - jaunas, maigas lapiņas dzimst,
Te - jūnijnakšu trīsa,
Te - pļavā priecē acis ziedu krāsas,
Te - lapas košas virpuļo un krīt,
Te - sniega vētra plosās barga,
Te - lauks jau sniega klāts...
Stāvu es domīga un nevēlos,
Lai, kaut uz mirkli īsu,
Šo ritējumu izmainītu kāds.


LATVIJAI

Mana Latvija,
Lai Tava valoda ir
Darba gaismas skauta,
Kur manu dienu sīkās rūpes
Var atmaigt, klust un zust!
Lai gaišām acīm
Visās krāsu niansēs
Tavos tālumos skatīties varu-
Gan debesīs zilās,
Gan dārzos krāšņos,
Kur apaļš ābols
Zara galā klanās,
Gan uz mežu aiz upes
Kur zaķis aizcilpo
Un apkārt lauki zied...

Maruta Avramčenko.



LATGALE

Latgale, šeit ir mani Viļāni,
Šeit ir ceļa sākums man.
Latgale, lepnums man par tevi,
Kad tava valoda skan.

Latgale, te Maltas upe mana,
Kā priecē tava viļņu spulgs!
Te patika bērnu dienās peldēties,
Pēc spārēm skriet un atpūsties.

Latgale, pa lauku ceļiem taviem
Gar ziedoņa pļavām, kur mīļīgi
Visspulgākā saulīte smaida,
Pie senčiem uz kapiem eju domīgi.

Ziedošo druvu putekšņus ieelpo krūts,
Zeltainas bites sanošās vārpās dūc.
Latgale, cik te ļaudis runā un sapņo
Par gaišākām nākotnes dienām...

SĀTĀ

kas tī tuolumā skaņ
kur apvuorksnis laistuos spūdrys
seneju dzīsmi nasdams lyupos
īt veirs ar sūli plotu i drūsu

jis atrads ir stygu tū
iz dzymtū pusi aizvest kas zyn
juopalīk niu te vacuoku sātā
kuru mīrs i sylts klusums tyn

apleik leipinej līpzīdu smuords
dreiž goldā tiks calts mads gordu gords
doramūs dorbu te bez gola daudz
juo sirds kai Spreideišam prīceiga sauc

LATGOLYS TEJA

smuordeiguos zuoļu tejis
vyrtuvē pi sīnys kolst
vosorys syltuo elpa lejās
nu zīdputekšņu lūdeišu plyust

dīnys tuos speid jimuos
nu Latgolys vosorys jaukuos
kod gaismys dīnuos syltuos
atsapyuti pi zīdūša lauka

verūtīs zuoleišu herbarejā
juļa tveici pīmiņu es
zīdūšuos pļovuos verūs nu tuolīnis
dūmys izalauž breivē i lidoj

niu vāsajuos rudiņa dīnuos
vuoreju smuordeigū teju klusejūt
iudiņa laseitis speiguļoj lapeņuos
Latgolys vosoru turu plaukstuos.

M.Avramčenko.


Dzimtā vieta

Plešas baltās bērzu birzis,
pļavu ziedos ieslīgst sirds,
vēja šūpās meži šalko ,
skaņās putnu balsis dzirdi.
Ievu ziedi upes krastos,
skurbi dveš ik pavasari,
vai kur citur minēt vari
ceriņziedi smaržo tā?
Ezeri dus miglas vālos,
sveicot katru jaunu rītu.
Katru stādu zemes klēpī
skati sapņiem apveltītu.
Rudens  ietērpj valsti zeltā,
 svētkus ziediem izrotā,
mātes mīlestībā celta,
atskan dzimtā valoda.
Ziemassvētku svētums balts,
piparkūku smaržās tīts,
tā ir mūsu skaistā valsts,
mūsu ceļš šeit ierakstīts.
Mīli vietu sirdij rastu,
lai ar kādi vēji pūš,
atgriežoties dzimtā krastā,
pateicīgs šai vietai būsi.

A. Logina.