Intervija ar dzejnieci - Sarmu Cīruli
Kā es pati mēdzu teikt - esmu Gaiziņa meitene. Mana bērnība un skolas gadi ir pavadīti šajā pusē, un šeit arī radies mans pirmais gara darbs. Tas bija pamatskolas laikā, varētu būt 5.vai 6.klasē, kad biju aizgājusi brālim līdzi makšķerēt, un - īsinot laiku, prātā sāka nākt vārdi, kurus pierakstīju pāris rindiņās. Vēlāk vēl šis tas tika uzrakstīts, bet, ne tik nopietns, lai to uzskatītu par dzeju. Tolaik es nevienam neteicu, ka esmu sākusi rakstīt dzejoļus un ierakstus arī vēl kautrējos citiem cilvēkiem parādīt. Vairāk sāku rakstīt dzejoļus tieši vidusskolā, kur mana klases audzinātāja bija arī literatūras skolotāja. Tieši viņa iedrošināja mani parādīt dzejoļus plašākai publikai, jo pamanīja manu talantu, kura attīstībai ieteica publicēties skolas avīzē. Tā, ik pa laikam, kāds mans darbiņš - parādījās skolas sienas avīzē. Te gan man jāsaka, ka īstenībā jau es esmu cilvēciņš - tāds vienkāršs, pieticīgs, bet pateicoties tam, ka literatūras skolotāja mani motivēja un iedrošināja - es sāku vairāk noticēt sev, kļuvu pārliecinātāka un sāku savus darbiņus rādīt plašākam lokam, neslēpjot vairs to, ka rakstu dzejoļus.
Cilvēki dažkārt man jautā, kur es smeļos iedvesmu?! Uz šo jautājumu es varu atbildēt tā - tas notiek dažādu mirkļu impulsā. Var uzrunāt kāds attēls, vai filma, vai noklausīta melodija, kura iedvesmo, kā arī - dažreiz iedvesmai der arī kāda rindiņa, kas iesēžas prātā un raisa domu pavedienu, ka …spēj tik pierakstīt! Ir dzejoļi, kuri tapuši pēc garākām telefonsarunām ar draugiem, un, protams, ka arī pašas piedzīvotais un pārdzīvotais kalpo, kā iedvesmas avots.
Mani darbiņi ir lasāmi nu jau vairāk kā 10 kopkrājumos. Pirmais kopkrājums, kurā es piedalījos, bija - "Mana grāmata" 5.sējums, kurš
iznāca 2011. gadā.
Vairāki dzejoļi ir pārtapuši arī dziesmās.(Kopskaitā būs jau 10.) Pirmā šāda sadarbība man bija ar grupu "Velves".
Divas dziesmas, ar manu tekstu, savulaik ir startējušas arī "Latvijas Šlāgeraptaujā". (Šobrīd raidījums saucas "Latvijas Sirdsdziesma"), kā arī - ir tapuši vairāki video, bet nevienu no tiem neesmu veidojusi es pati. Dziesmas atrodamas ierakstos - kasetēs un diskos, kā arī internetā - youtubes kanālā. Ik pa laikam kāds mans dzejolis tiek nopublicēts arī pagasta avīzē - "Bērzaunes rīts".
Pirmais konkurss, kurā es piedalījos, bija ar nosaukumu - "Esi dzejnieks". To rīkoja Ķekavas novadpētniecības muzejs, sadarbībā ar Ķekavas vidusskolu un Ķekavas bibliotēku.
Viens no dzejoļiem, kuru iesniedzu es, bija šāds:
"Paslēpes"
Tu paslēpies no manis rasā,
Kas rītos pļavu ziedus sedz.
Es upē iebridu ar kājām basām,
Bet manas acis tikai oļus redz.
No manis paslēpies Tu saules starā,
Kas agrā rītā sārti spīd.
Tu paslēpies tai koka zarā,
Kam pāri mākoņēnas slīd.
Nu kā lai atrodu es Tevi,
Ja nezinu,uz kuru pusi iet?
Vai doties līdzi ilgu putnam,
Kas skumju pilnu dziesmu dzied?
Es Tevi meklēšu, līdz atradīšu,
Un piekļaušu pie krūtīm savām,
Es Tevi turēšu un vaļā nelaidīšu,
Lai būtu Tu man vienmēr blakām.
©Sarma Cīrule.
Papildinājums - 2020. gadā. Goda raksts konkursā ''Dzeja no sirds''
Varu papildināt, ka piedalījos konkursā "Dzeja no sirds -2019", kurā es tiku labāko divpadsmitniekā. Noslēguma pasākums bija sirsnīgs un jauks. Tajā ir iespēja satikt jau pazīstamos un iepazīt jaunus domu biedrus- rakstošos. Arī man (tāpat, kā citiem fnālistiem) tika pasniegts - Goda raksts un krūzīte ar draugiem.lv simboliku.
Dzejolis, ar kuru piedalījos, saucas -
Runājot par manu dzimtu un dzejnieka talantu - ļoti iespējams, ka spēju dzejot es esmu mantojusi no vectēva. Dzīvē gan man nav sanācis viņu satikt, bet pie manis glabājas viņa burtnīcas un kladītes, kurās vectēvs pierakstījis savus dzejoļus. Man ir saglabājušās arī vēstules, kuras mans vectēvs sūtījis vairākiem, tā laika, laikrakstiem.
(Te pielieku pāris bildes ar vectēva pierakstiem.)
Ja runājam tālāk par dzeju, par pasākumiem, tad man jāsaka, ka dzejas pasākumos gan es piedalos reti, kaut man gribētos vairāk, ja ne citādi, tad vismaz, kā klausītājai, jo ir tik jauki satikties ar citiem rakstošajiem, dzeju mīlošajiem, kuros radošums pulsē, kas, liekas - saliedē un ļauj gūt īpašas sajūtas dvēselē! Viens no pasākumiem, kas man visspilgtāk palicis atmiņā ir Antoņinas Lubejas grāmatas atvēršanas pasākums. Es devos uz to, kā vienkārša klausītāja, bet rezultātā - nolasīju vairākus savus dzejoļus arī. Te gan man jāteic, ka -no telefona. Vēru vaļā savu dienasgrāmatu draugiem.lv un lasīju, jo nebija līdzi paņemta - ne kladīte ar dzejoļiem, ne arī kāds kopkrājums. Šajā pasākumā es iepazinos ar Ronaldu Gailīti, kurš manu dzejoli "Atļauj man" ir pārvērtis dziesmā.
Otrs pasākums, kurš man uzreiz nāk prātā, bija eskspedīcija uz
Bērzauni. Tajā sapulcējās cilvēki, kuriem interesē apceļot Latviju. Īsumā- šādu pasākumu
būtība ir apceļot (alfabēta secībā) daudzus Latvijas pagastus un tuvāk iepazīt
šīs - vietas un lietas, kas ar to saistās. Šim pasākumam es gatavojos un atlasīju
dzejoļus.. Pirmo no tiem lasot, atzīšos - rokas un kājas trīcēja, jo sen nebiju uzstājusies publikas priekšā. Bet-trāpīju, kā saka-desmitniekā. Sanākušie labprāt klausījās manu lasījumu un pēc tam, daudzi nāca
klāt parunāties, interesējās , kur vēl atrodami mani darbi. Atbildēju - draugos. lv un kopkrājumos!
Šajā pasākumā, plašākai publikai, es nolasīju šo dzejoli:
"Pa dzimtās puses takām"
Pa dzimtās puses takām eju,
Kur pazīstamas kļavas,bērzs,
Un atceros, kur basām kājām skrēju,
Kā bezrūpīgs un priecīgs bērns.
Jau aizaugušas dažas takas,
Un dārza vietā zāle aug.
Tik upe plūst vēl tajā pašā vietā,
Kas grūtos brīžos bij' man draugs.
Tad sēdēju es upes krastā,
Lai domas mani tālu nes,
Un uzvilkt baltas buras mastā,
Tad sapņu kuģim spēju es.
Jau pagaisuši senie sapņi,
Kas bērnu dienās sapņoti,
Bet ejot seno dienu takās,
Tie atmiņā tiek atsaukti.
Ir gājis laiks, viss citāds kļuvis,
Gan vietas, cilvēki un arī es,
Tik atmiņas, ko esmu guvis,
Neviens nekad man neatņems.
Sarma Cīrule
P.S. Bija cilvēki, kuri ātri atpazina vietas, par kurām rakstīts šajā dzejolī.
Uz jautājumu : ,,Ko es novēlu sev un citiem rakstošajiem?'' - teikšu tā: Ja sirds grib runāt, ļaujies tam.
"Tavā dvēseles dārzā
Dzelteni saules ziedi zied.
Glabā to gaišumu sevī,
Lai nenoriet!"
Sarma Cīrule.
Un lasītājiem mans vēlējums būtu šāds:
"Ņem dzelteno krāsu no saules,
Un sajūtām savām piejauc klāt.
Lai pazūd ikdienas rūpes un raizes,
Ik dienu lai vari, ar smaidu sākt!"
Sarma Cīrule.
Noslēgumā varu vēl pievienot miniatūru, ar kuru es startēju Cēsu kultūras biedrības "Harmonija" rīkotajā konkursā. Manuprāt, tā labi sasaucas ar tēmu- radošums.
"Pēdas"
Pēdas sniegā...Pēdas smiltīs...Pēdas dvēselē...Brienot kupenā, sniegā paliek pēdas. Kad sniegs nokūst, pēdas pazūd, kā nebijušas. Ejot gar jūras krastu, paliek pēdas smiltīs. Uzpūš vējš, vai nāk vilnis, un pēdas dzēš. Bet pēdas dvēselē paliek. Tās nepazūd un neizgaist. Vienalga- kūst sniegi vai vēji pūš. Pēdas dvēselē atstāj cilvēki,vārdi, piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Un katrs to pārdzīvo citādāk - kāds visu patur sevī - nerunā un nestāsta nevienam, cits ietērpj savu pārdzīvojumu dzejā, dziesmā vai citā veidolā, tā uzrunājot citus un radot jaunus pārdzīvojumus viņu dvēselēs un atstājot tajās pēdas. Tas process var būt bezgalīgs, jo radīšanas gars ir nemirstīgs.
(2016.gads)
Runājot par to, kādi ir mani hobiji, es vēlos pieminēt pašus, pašus interesantākos. Viens no tiem ir - krustvārdu mīklu minēšana un otrs, es labprāt skatos erudīcijas spēles - "VIP" un "Gudrs, vēl gudrāks". Vēl man patīk lasīt grāmatas. Lasu dažādu literatūru - gan dzeju, gan stāstus, gan romānus, tai skaitā - arī detektīvromānus. Vēl viena azartiska nodarbe, kas man ir bijusi jau skolas laikā - es krāju pasta aploksnes! Tajā laikā konvertes bija, ar daudz un dažādām bildītēm; gan zīmētām, gan fotogrāfētām. Tās es krāju ilgus gadus, bet nu jau sen vairs nē. Vēl man patīk gatavot ēst. Kolekcionēju, ja tā var teikt, arī receptes. Tās man ir savāktas ļoti daudz, no kurām, ik pa laikam, kāda tiek izmēģināta mājas virtuvē - ikdienas ēdiena dažādošanai. Vēl - es labprāt izbraucu kādu ceļa posmu ar velosipēdu, jo tas ļauj izvēdināt galvu, kaut nedaudz sakārtot domas... Rudeņos es labprāt eju sēņot. Spilgti atceros pagājušā rudenī vienu reizi, kad devos sēņot kopā ar māsu. - mēs mājās atnesām ne tikai sēnes, bet arī brieža ragus.
Bilde no Sarmas personīgā arhīva :
Un vēl gadījās ceļā uz mežu arī šāds atradums- zīles! Lielas, lielas!
Neierasti lielas ozolzīles! Tā sēņošanas reize bija ko vērts - sēnes, zīles, ragi, plus vēl dabas bildes telefonā, un protams- laiks, kurš pavadīts kopā ar māsu. Pastaiga svaigā gaisā, apmēram 15 km garumā - brīnišķīga!
Sarma! Paldies Tev par atsaucību un paldies par Tavu atklāto un interesanto stāstu, no Tavas dzīves! Tu esi kolosāla, ne vien, kā dzejniece un savas dzimtas talanta turpinātāja, bet arī kā savas iekšējās pasaules bagātību - atdāvinātāja mums, lasītājiem. Ir prieks par Taviem hobijiem, kas raisa interesi un prieks par Tavu uzņēmību, enerģiskumu, jo Tu, ar savām dzejām, dziesmām, dzejoļiem, esejām, stāstiem, proti iedvesmot.
Paldies, ka atrakstīji un atsūtīji savas atbildes uz jautājumiem man vēstulē. Ir patiess prieks par Tavu radošumu un daudzveidīgo dzīves pieredzi. Šajā stāstījumā un bildēs mēs katrs varam Tevi iepazīt tuvāk - gan kā dzejnieci, gan kā cilvēku, gan kā iedvesmotāju - doties tikai uz priekšu, augt radoši un priecēt arī visus, visus citus, ar saviem gara darbiem, veidojot katru dienu, arvien labāku un labāku - kopā. Veiksmes vien Tev arī turpmāk, kā radošajā lauciņā, tā Tavā - ik dienā!
Bloga idejas autore - Sigita Sīle.