Intervija ar rakstnieku, dzejnieku Jāni Freimani
Esmu ļoti pateicīga kriminālstāstu rakstniekam, dzejniekam, arī žurnālistam, arī amatierteātra aktierim un sociāli aktīvam cilvēkam - Jānim Freimanim, par atsaucību, jo Jānis intervijai atsaucās caur vēstuli, kā arī - pats sagatavoja atbildes uz jautājumiem, kuri ievietoti šeit pat blogā, sadaļā - Jautājumi +/- , un šoreiz man atlika vienkārši ievietot blogā jauno interviju, kura ir saistoša ļoti, ar bagātas pieredzes un dzīvesgudra cilvēka skatījumu stāstījumā!Sigita Sīle, bloga idejas autore
- Neesmu no tiem, kuri par katru cenu laužas publicēties mīlot slavu un atpazīstamību. Ilgi biju kritisks par paveikto. Ja tieši par grāmatām, tad pirmajā kopkrājumā biju 2003. gadā. Līdz šodienai, ja atmiņa neviļ, esmu vairāk nekā piecdesmit kopkrājumos. Šobrīd manas domas dzejā un prozā gaida trīs izdevēji, bet nerakstās tik ātri. Katru dienu rakstot pa vairākiem dzejoļiem, nereti tie sanāk līdzīgi un vāji. Nu jau kādus astoņus gadus savus dzejoļus un prozu publicēju arī vietējā ''Almanahā''. Protams, tas nav dzejas profesionāļu līmenis un līdz tādam mums nevienam nav lemts tikt.
- Vai Tu piedalies dzejas pasākumos un mīli uzstāties publikas priekšā?
- Jā, ja vien tik' aicina. Novada līmeņa dzejas pasākumus cenšos apmeklēt vienmēr, parasti jau mēs, biedrība, tos rīkojam. Ir būts arī šur tur pa Latviju, gan kopā ar saviem kolēģiem, gan tagad ir dzejas un humora (arī kas tāds reizēm uzrakstās) priekšnesums, kopā ar kolēģi no Saldus. Pats esmu organizējis un vadījis vairākus biedrības pasākumus. Bildē redzams pasākums, kurā es biju idejas autors un projekta koordinators- divu pagastu dzejdaru kopkrājumam "Sapņi varavīksnes lokā", kuru izdeva izdevniecība ''Domu Pērles".
Foto no J. Freimaņa personīgā albūma.
Kad vadu sava pagasta pašdarbības kolektīvu pasākumus, ir iespēja, starp ansambļu un dejotāju priekšnesumiem, lasīt savu dzeju.
Foto no J. Freimaņa personīgā albūma.
- Ko Tu novēlētu sev, un, ko novēlētu visiem citiem rakstošajiem?
- Sev un saviem ''Spalvas'' kolēģiem es novēlu - nepazaudēt sevī stimulu rakstīt, bet dzīvot ar sajūtu, ka tas, ko mēs darām, ir kādam vajadzīgs. Ticiet - ir! Meklēt iespējas publicēties, par spīti tam, ka finansiāli tas rada tikai zaudējumus un grāmatnīcās, dārdzības dēļ,grāmatas nereti pilda it kā muzeja eksponātu funkciju. Pozitīvu lādiņu dod saviesīgas kopā būšanas - nevairieties no tām. Pats es sevi par dzejnieku nesaucu. Esmu tikai cilvēks, kurš šad un tad, kaut ko uzraksta, tai skaitā arī dzejoļus. Esmu saskāries ar to, ka rakstītajam un pateiktajam vārdam var būt arī spēks, kas nosaka reālās dzīves notikumu gaitu. Tā, manuprāt, var būt arī ieiešana mistikā, kuru mēs nesaprotam un nevaram kontrolēt. Viens no maniem piedzīvotajam piemēram ir stāstā aprakstītās slepkavības realizēšanās dzīvē tieši tā un tajā pašā vietā, kā to biju izdomājis, pie kam tieši dienā, kad to publicēja. Pirms uzticam lasītājiem, tā saucamo - savu sāpju, no sevis noņemšanas - dzeju, kāda nenoliedzami arī ir vajadzīga, tomēr padomāsim, vai tā mēs savu sāpi neuzkraujam lasītājiem?
Vēl es novēlu visiem rakstošajiem - sajust to prieku, kad kāds lasītājs, vai klausītājs pasaka - es domāju tāpat kā tu, vai gandrīz tāpat, tikai tu šīs dziļās domas proti pārvērst jaukās, man tuvās un baudāmās dzejas rindās. Tā, manuprāt, ir - augstākā dzejas amatiera virsotne, kuru novēlu visiem sasniegt!
- Tu raksti jau tik ilgus gadus un droši vien Tev ir, ko teikt jaunajiem daiļrades ceļa uzsācējiem?
- Vispirms, es cienu cilvēkus, kuriem ir prasme ko teikt caur rakstīto vārdu, jo tehnika ir slīpējama un apgūstama. Jaunie (ne visi, bet tomēr) mēdz ātri apvainoties, un negrib pieņemt pieredzējušāku kolēģu draudzīgos ieteikumus. Savukārt izdevniecības ,,ķer'' visus, kuri tikai kaut kā raksta. Manuprāt, līdz ko viņus kāds ir publicējis, būtu nevietā domāt, ka viņi visi tagad ir dzejnieki, kaut gan vēl savu dzejas rokrakstu nav izveidojuši un pat nezin dzejas pamatus. Kaut gan, varbūt, ka šodien tādu vairs nav? Lai gan - pēdējā laikā ir atkal aktualizējies šis jautājums par dzejas pamatu līmeņa zināšanām.
- Ko Tu novēlētu lasītājiem?
- Lasītājiem vēlu, lai katram būtu savs (savi) dzejnieks, kura vārsmas kalpotu gan kā plāksteris sāpēs, gan kā šampanieša glāze priekā. Un, lai ir arī savs prozas meistars, kura darbus lasot var iegrimt citā pasaulē, aizmirstot par visu pārējo. Un, lai vienmēr ir naudiņa, lai cilvēks varētu nopirkt to - savu grāmatiņu!
Cilvēka ļaunums, godkāre, lepnība ir viņa vājuma vizītkarte.
Ej pa dzīvi citiem dodot, nevis atņemot un pazemojot, un tev uz pleca vienmēr būs tavs sargeņģelis.
Man rakstīt ir svarīgi ar dārgu pildspalvu. Tas man ir, kamēr vien esmu rakstījis, kā talismans. Ar lētu, manuprāt, es arī tikai kaut ko lētu, vāju - varu uzrakstīt.