rakstosiemdzejniekiem.lv - Intervijas

Dzejas brīdis

Sat, 08 Jun 2024 16:45:00 +0000

Kāds spiedīgs gaiss...

Arī aizkulisēs tāpat...

Ir domās kas jauns,

Ko kā vairogu turēt.

Un tā arī stūrēt,

Lai svaigais nāk.

Ir vienmēr labais,

Kas vairogs dāsns.

Kad pārskrējis negaiss -

Ir saulains pēc tā.

Lai biežāk tas!

Lai baudāms, ja kas!

@Sigita Sīle

jūnijs, 2024

Bilde no Sigitas Sīles personīgā arhīva

2022. gads. Pavasaris. Ja interviju nav, rodas brīva iespēja ierakstīt pašai man ierakstiņu pavasarīgu, bet smeldzīgu gan

Tue, 22 Mar 2022 11:33:00 +0000

Pavasaris, brīnišķīgais ziedplauksmes laiks ir klāt! Bet ir kaut kas, kas nepārstāj skumdināt. Jo nu jau bez divām dienām mēnesi kādā tālā valstī, Ukrainā, rit karš. Karš 21. gs? Jautājumu vairāk, kā atbilžu. Bet viens vien visvisdzelošākais, visvissvelošākais skan tā - kad būs miers? Tas katram cilvēkam domās dun, (vai ne?) kā veseris... Kas notiek tur, tālajā Ukarinā, to ziņas atspoguļo un iedzīvotāju stāstījumi. Bet just jau var - ka vaid Zeme. Vaid Debesjums. Vaid cilvēki, kas cieš no posta, ko nesis, un nes, karš. Un pavasaris tur klājas pelnpelēks, piekliegts, pievaimanāts, ne putnu dziesmām pieskandināts. Bet skumjākais jau tas, ka tas tā būs, kamēr vien ritēs karš. Un nevienam visā pasaulē nav viegli cerēt uz ko labu. Nav viegli samierināties. Nav viegli itin nemaz. Bet ticība, ka rims karš, ka būs miers - ir dzīva.

Ir dzīva tā mums, kas šodienā dzīvojam! Kas ticam, ka saprāts ir spēks, un tas ir katrā cilvēkā, kas vien mīl mieru. Cerība - sakārtot pasauli miera ceļā - ir pašos vien.

Es nezinu, kādas sajūtas dominē tevī jaunajā pavasarī, bet zinu vienu, ko jūtu pati sevī es, ka tikai mēs paši esam noteicēji tam, lai caur mums plūstu miermīlīgums.

Lai ir pasaulē Miers! Lai ir miermīlīga atmosfēra uz pasaules. Lai ir Miers, kas ir, kā avots dzidrs, kurā var spoguļoties. Tas vajadzīgs cilvēkam- miers, kas spēku dod! Miers, kas mieru vairo!

Lai mūsos runā miermīlība vien! Pavasarī paskaties!

Ar cieņu-

Sigita Sīle

Atsaucies intervijai, rakstošais, ja vēlme ko publicēt šajā blogā, papildinot Interviju sadaļu!

Intervija ar stāstnieci dzejā Henitu Kupjansku

Thu, 13 May 2021 15:58:00 +0000

Kad Tu sāki rakstīt savus gara darbus?

Rakstīt sāku sen, precīzi neatceros, bet ap 1990. gadu. Vismaz no tā laika ir saglabājies pirmais pierakstītais dzejolis. Droši vien, ka kaut kas ir bijis uzrakstīts arī agrāk, bet nav liecības par to.

Dzejolis Pērkona laikā man uzrakstījās, kad tuvojās pērkons, bet mans dēls, kas tobrīd skatījās televizorā animācijas filmiņu bērniem "Si si dra", gribēja to noskatīties, taču bija jāslēdz ārā televizors, kā jau tolaik tas bija pieņemts darīt pērkona laikā. Lasot šo dzejolīti, arī Tu, lasītāj, vari to padungot ''si-si-dras'' melodijā:

Pērkontēvs uz puisi rājās,
Puisi, rimsties, puisi, stājies.
Pērkontēvam dusmas krājas,
Puisim kājas neļauj stāties.

Pērkontēvs pa bungām sita,
Puisim atkal esot cita.
Pērkontēvam zibens rokā,
Puisis uzrāpies jau kokā.

Pērkontēvs nu sper cik spēka,
Lejā ceļas liela brēka.
Pērkontēvs nu skatās, brīnās,
Kas tur lejā nikni cīnās?

Pērkontēvam mute veras,
Vai tur pirts, ka visi peras?
Pērkontēvam acis platas,
Tur jau meitas puisī skatās.

Pērkontēvam brīnoties,
Meitām lejā cīnoties,
Pasprūk vaļā mucas tapa,
Līst, ka nav vairs sausa lapa.

Pērkontēvs nu projām dodas,
Puisim dūša neatrodas.
Un, kad Pērkons atskatās,
Puisis laižas ļekatās.

Pērkontēva smieklu deva
Puisim drosmi neatdeva.
Meitas viņam pakaļ skrēja.
Daudz tā spēkus iztērēja.
(Heka)

Sevi varu saukt par savu domu pierakstītāju, stāstītāju, tā, kā māku, jo dzejnieks, tas būtu cilvēks, kurš to mācījies, kurš ar to nodarbojas profesionālā līmenī (man tā visa nav). Mani tuvākie par šo aizraušanos zināja, bet es tikai pavisam nesen parādīju atklātībā savus darbus, - tas bija 2016. gadā, kad par manu vaļasprieku uzzināja pagasta bibliotekāre, tieši viņa mani iedrošināja tos parādīt un nolasīt kādā pasākumā.

Cik grāmatās var lasīt Tavus darbus?

Man ir iznākusi autorgrāmata ’’ Krustām šķērsām viss ir bērts”. Tajā apkopotas mīklas, kas rakstītas dzejas formā. Mērķauditorija ir bērni, bet es saku tā:

Mīklas minam visu mūžu,
Lai ar’ cik mums gadu būtu.

Manus darbus var lasīt arī 9 dzejas kopkrājumos un 2 dzejas krājumos, kuri izdoti pēc izdevniecības ’’Ezerrozes grāmatas” rīkotajiem konkursiem.

2018. gadā – Indra Ļaudobele, aktīvs, darboties gribošs sirdscilvēks – saaicināja vienkopus visus Priekules novadā zināmos dzeju rakstošos un tika izdota grāmata ’’Pa lāsei prieka”.

Manus darbus var lasīt arī facebook.com un draugiem.lv, bet es publicēju maz.

Kāda stila dzeju Tu raksti? Jeb, kāda tēma apdzejošanai Tev padodas vislabāk?

Rakstu par to, kas ir apkārt, bet tas var būt arī kaut kas pilnīgi abstrakts – vīzija, ko vienkārši redzu. Šis dzejolis uzrakstījies braucot mašīnā – ļoti tālu no vietas, kuru šeit apdzejoju.

Jūras putu maldi

Ir rudens vakars,
Dienas ritums rimst,
Jūrā saulrieta sārtums grimst.
Viļņi draiskojas jūras putās,
Es maigi tveru tās rokās,
Un saglabāt raugu,
Kā mīļu, uzticamu draugu.
Tās draiski un liegi piekļaujas,
Ar savām putu lūpām smaida,
Tā vien gribas tās noskūpstīt,
Vismaz uz viena vaiga.
Es šovakar jūs mīlu ļoti,
Manas čaukstoši trauksmainās,
Jūs – būtnes no citas pasaules,
Uz putu rokām mani nesat,
Uz vietu, kur mājo dvēseles,
Kur dzīvo veļi un eņģeļi…
Pēkšņi satver mani rokas stipras,
Un lūpas sajūt skūpstu miklu,
Kur sekosi tu vāravām, mīļā?
Nāc atpakaļ, skauj mani cieši,
Lai ļaujamies dzīvei,
Un laimei mūždien!
(Heka)

Nezinu, kas padodas vislabāk, bet zinu noteikti, ka par mīlestību rakstīt neprotu. Varu, bet tas nav mans lauciņš. Visbiežāk rakstot par dabu, domāju prototipus cilvēkiem. Nezinu, vai to tā uztver lasītājs, vai viņš lasa tikai dabas aprakstu. Ir gadījumi, kad uzrakstu kādu darbu, publicēju, un saņemu zvanus – kas noticis, vai viss kārtībā? Jā, viss ir labi, tikai nesaistiet manus darbus ar mani privāti. Nesaku, ka nav darbi, kas ir ļoti personīgi, bet par tiem nekad nav jautāts, tos uztver kā vienkāršu dzeju. Nu, vai nav paradokss?

Pie jūras

Aizved mani pie jūras,
Kur spirgtie vēji pūš,
Ik katrā liegā pūsmā –
Atrast spēku un stiprai būt.

Aizved mani pie jūras,
Kur viļņi uz krastu skrien,
Ik vienā mirdzošā lāsē –
Atgūt mieru un stiprai būt.

Aizved mani pie jūras,
Kur varu laimi sev gūt,
Ikdienas domas sūrās –
Atdot jūrai un stiprai būt.
(Heka)

Vai Tu esi saņēmusi arī kādas godalgas, pateicības rakstus?

Esmu saņēmusi – Pateicību par piedalīšanos pasākumā ”Redz, ko kalētnieki var”, un Pateicības rakstu par piedalīšanos dzejas konkursā ”Ar saulstaru kabatā”.

Vai Tu piedalies arī dzejas pasākumos, Henita? Kurš no tiem visspilgtāk palicis atmiņā?

Esmu piedalījusies grāmatas ”Pa lāsei prieka” atvēršanas svētkos Priekulē. Pēc uzaicinājuma prezentējusi savu autorgrāmatu ”Krustām šķērsām viss ir bērts” Kalētu MM pamatskolā un Bunkas KN. Visspilgtāk palicis atmiņā moments no pasākuma, kurā uzstājos pirmo reizi kā autors pasākumā ”Redz ko kalētnieki var”. Liels pārsteigums bija arī, kad mani uzaicināja uz pasākumu veltītu Mātes dienai, kurā skolēni lasīja manu māmiņām veltīto dzeju.

Pirms tam jau bija publiski izskanējuši mani darbi, bet neviens nezināja, kas tiem ir autors. Savus darbus es parakstu ar pseidonīmu.

Pirmais publiski izskanējušais dzejolis tapa lasīts skolā. Stāsts – dēls pārnāk no skolas un saka, ka rīt literatūrā jāskaita dzejolis par Latviju. Bibliotēka tālu, un jau sen ciet, internets tajos laikos nebija (90to vidus), nu, ko?! Sēžos un uzrakstu. Dzejolis tika noskaitīts skolā un neviens pat nezināja, no kurienes tāds :

Latvija

Paveries apkārt un pasaki,
Vai redzi tu zilo apvārsni?
Paveries apkārt un pasaki,
Vai zini, kur atrodies tu?

Jā, tā mūsu mīļā Dzimtene,
Tā mūsu Latvija.
Šeit savas saknes dzinuši latvieši,
Pie jūras tie gadsimtiem mituši.

Jūra, mēs tavā krastā dzīvojam,
Jūra - tu mūsu māmuļa mīļā,
Jūra - pār tevi mēs apvārsni vērojam,
Jūra, tu pieskaries Latvijai.

Paveries apkārt un atbildi,
Vai zini, kur atrodies tu?
Paveries apkārt un saki,
Es pazīstu savu Latviju!
(Heka)

Ko Tu vēlētu sev, un, ko Tu novēlētu citiem autoriem?

Vēlēt gribas tā – meklēt sevi it visā, kas apkārt, kas tevī pašā, jo tikai sevi atrodot, varēsi citiem dot. Tikai saprotot un pieņemot sevi pašu, varēsi saskatīt un pieņemt citus. Tad vairs nevajadzēs rādīt ar pirkstu un teikt – re, kā viņš, jo tad Tu sapratīsi, ka mēs katrs esam unikāls, katrs savādāks, bet visus mūs vieno šī pasaule, mīlestība un sapratne. Īsi sakot – novēlu būt pašiem!

Ko Tu vēli savam lasītājam?

Lasot darbus – iemīlēt sevi, saskatīt skaisto apkārt, pasmaidīt un mēģināt iejusties tēlā! Tad varēs izlasīt, ne tikai uzrakstīto, bet sajust teikto!

Vai Tev ir kāds vaļasprieks?

Vislielākais vaļasprieks man ir rakstīt dzeju! Kādreiz man ļoti patika adīt, taču šobrīd vairs to nevaru. Uzcepu uz svētkiem kādu kūku, uztaisu vēdernašķus, ar ko pamielot savus mīļos. Slēptais vaļasprieks man ir iedungot melodiju kādam savam dzejolim, tad profesionālis to var apstrādāt un dziesma var skanēt (parasti tikai savā draugu lokā).

Paldies, Henita, par brīnišķīgo interviju un bloga bagātināšanu! Patīkams stāstījums, kurā mēs Tevi un Tavus darbus, iepazinām nedaudz tuvāk. Ļoti patīkami! Lai radošs gars arī turpmāk! Lai it visā Tev veiksmītes!

Ar cieņu –

bloga uzturētāja Sigita Sīle

Intervija ar dzejnieci Inu Anševicu

Sun, 22 Nov 2020 08:03:00 +0000

Ina Anševica. Dzejniece. Projektu koordinatore izdevniecībā ''Domu Pērlēs'', sarežģītu, skaistu, latvisku rakstu adītāja,un dažādu kultūras pasākumu dalībniece.

Bilde no Inas Anševicas personīgā arhīva. 2019. gadā, izstāde Valdemārpils izstāžu zālē, kopā ar mākslinieci Kristu Brici. Viņas gleznas, mana dzeja.

Dzejoli, kuru redzam pie sienas - skaisti ierāmētu, kā gleznu- lasam šeit:

Kad Tu sāki rakstīt savus Gara darbus, lūdzu?

Pirmos dzejas darbus sāku rakstīt 7.klasē. Man skolā patika literatūra, bet nepatika matemātika. Es neko nekad nesapratu. Tā, kamēr citi mācījās matemātiku, es stundās rakstīju dzeju. Man gan šobrīd jāsaka, ka neviens no tā laika darbiem nav saglabājies. Arī 2017. gadā izdotā kopkrājuma grāmata tika izdota vairāk sev. Es pat neapjautu, ka man ir talants. 2019. gadā, atrodoties bezdarbnieku uzskaitē, es biju pieteikusies lietvedības kursos. Olgas Blumbahas stundā mums bija uzdots mājasdarbs - prezentācija vienai lietai. Tas sakrita ar laiku, kurā nesen bija iznākusi arī grāmata ''Viļņu čuksti''. Stundā noprezentēju to. Pēc prezentācijas bija klasē tāds klusums!

Un tad Olga Blumbaha, nedēļas laikā, noorganizēja man pirmo uzstāšanos kafejnīcā ''Ie-pauzē'', Talsos. Viss bija sarunāts, man bija tikai jāuzstājas. Tikai tad sākās ceļš uz manu atpazīstamību Talsu novadā. Tās nedēļas laikā mana dzīve, kā var teikt - sagriezās ar kājām gaisā! Pēc pāris dienām man avīze ''Talsu vēstis'' piedāvāja lielo interviju. Pēc tam mani sāka aicināt uzstāties bibliotēkās. Vairākas reizes uzstājos kopā ar Gunāru Anševicu, jo grāmatā ''Viļņu čuksti'' ir arī viņa darbi.

Cik grāmatās jau ir publicēti Tavi darbi?

Man ir iznākuši četri kopkrājumi: ''Mīlestības valodā'', 2017. gadā, un 2019. gadā: ''Viļņu čuksti'', ''Vēl mirklis un...'', ''Domu labirintos''. Procesā ir piektais kopkrājums ''Rudens tango'', kurš drīzumā jau būs pieejams arī lasītājiem. Visas grāmatas tapušas izdevniecībā ''Domu pērles''.

2019. gada vasarā, Valdemārpils pilsētas svētku ietvaros, tika radītas divas dziesmas, kuru pirmatskaņojums bija tieši pilsētas svētkos. Dziesmas vārdi:

Kurš ir Tavs visiecienītākais dzejnieks, kurš patīk Tev jau gadiem?

Mans mīļākais dzejnieks viennozīmīgi ir Imants Ziedonis. Viņa dzeja ir tuva, patiesa.

Kādas tēmas Tavā dzejā tiek apdzejotas?

Visbiežāk rakstu skumju, emocionāli bagātu dzeju. Es gan to nesauktu par romantisku. Arī par mīlestību rakstu, lai gan pati uzskatu, ka par mīlestību rakstīt nemāku. Viens no dzejoļiem, kas ir īpaši mīļš, ir veltījums:

Vai Tu jau esi sniegusi intervijas, piemērām - laikrakstiem, žurnāliem?

Pirmā, vienīgā intervija bija pēc pirmās uzstāšanās, grāmatas ''Viļņu čuksti'' atklāšanas pasākumā Talsos, kafejnīcā ''Ie-pauzē''. Intervija lasāma laikrakstā ''Talsu vēstis'', sadaļā Personības.

http://www.talsuvestis.lv/2019/06/20/dargs-ir-laiks-kad-jauna-spieta-bites-majina-gaja-cita-aiz-citas/

Vai Tu piedalies dzejas pasākumos, prezentācijās, un kurš ir tas pasākums, kurš visspilgtāk palicis atmiņā?

Jā, 2019. gadā esmu piedalījusies vairākos pasākumos: Valdemārpilī dzejas dienas, Valdemārpils pilsētas svētkos, Rojas bibliotēkā kopā ar autoru Gunāru Anševicu*, Stendes bibliotēkā kopā ar autoru Gunāru Anševicu, Valdemārpils izstāžu zālē - izstādē, kopā ar mākslinieci Kristu Brici. Visspilgtāk atmiņā ir pirmais pasākums Talsos, jo biju ļoti uztraukusies.

* Gunārs Anševics mums pazīstams, kā Pitraga hronists. Ja ir interese, vēlme uzzināt ko vairāk, tad daudzpusīga informācija par Gunāru Anševicu ir pieejama arī Youtube kanālā,piemēram, raidījumā ''Province'', kā arī laikrakstā ''Talsu Vēstis''. /piebildi iestarpināju es - Sigita Sīle/

Bildē skats no uzstāšanās Voldemārpils pilsētas svētkos.

Ina, ko Tu vēlētu sev un citiem autoriem?

Sev novēlu izdot autorgrāmatu. Tas ir mans sapnis vēl nepiepildīts.

Citiem autoriem novēlu nebaidīties piedalīties kopkrājumos. Nebaidīties izdot autorgrāmatas, jo grāmata ir paliekoša vērtība!

Ko Tu novēlētu savam lasītājam?

Lasītājiem novēlu, lasot manus vai citu autoru darbus, iztēloties dzejoli, kā gleznu.

Vai Tev ir arī kādi hobiji, jo nereti ir tā, ka radošajam ir vairāki talanti vienlaikus.

Mans hobijs viennozīmīgi ir adīšana. Bildē redzamie - ieskatam - daži rakstaino cimdu pāri.

Saki, lūdzu, kur dzeju mīlošie var Tavu dzeju lasīt?

Publicējos tikai facebook. com un dzejas kopkrājumos.

Dzejolis:

Brīnišķīgi! Paldies, Ina, par atsaucību un prieks, ka iepazīstināji ar sevi un saviem dzejas darbiem arī mūs, bloga lasītājus. Lai piepildas Tavs sapnis par autorgrāmatu, un, lai radoša veiksme arī turpmāk!

Ar cieņu, bloga idejas autore-

Sigita Sīle

Novembra viesis Dace Solovjeva- Junemane

Tue, 03 Nov 2020 06:56:00 +0000

Dace Solovjeva- Junemane –
izdevniecība ‘’Domu pērles’’, dzeja, filozofisku un psiholoģisku domu piepildītas atziņas, datorgrafika un grāmatu dizains, lieliskā mamma, brīnišķīgā sieva, daiļdārzniece savos vaļasbrīžos, fotogrāfe un pērlīšu rotu veidotāja. Cilvēks, kas mīl ar savu radošumu darīt pasauli skaistu – tas ir tas, kādas asociācijas veiksmīgi tveras ikvienam cilvēkam, dzirdot Daces Junemanes vārdu. Neskaitāmu autoru darbi pārlasīti, pirms tos salikt pareizā formātā – grāmatā, kuru izdot izdevniecībā ‘’Domu pērles’’.

–Dace, kā radās ideja par savu izdevniecību?

– Tas bija pirms deviņiem gadiem (2011), kad es kļuvu mamma otro reizi, un tobrīd veidoju rotas no pērlītēm, kā arī publicēju savas dzejas internetā un lasīju citu autoru darbus, līdz, kādā dienā, atceros,- sēdēju dārzā, savos laukos, klusumā, un vienā mirklī vienkārši sapratu, ka doma par izdevniecību ir īstā laikā nākusi, kā no Augšas, no paša Augstākā, dots padoms. Doma pārklājās arī ar to situāciju, kura bija manā dzīvē – es biju dekrēta atvaļinājumā, un redzot, dzirdot, kas autoriem, caur dzeju, sakāms lasītājiem, es izlēmu, ka būtu forši palīdzēt autoram veidot savu grāmatu, kura nokļūtu pie lasītāja jau taustāmā formātā. Tā es izlēmu izveidot izdevniecību ‘’Domu pērles’’ https://www.domuperles.com/par-mums Pirmā grāmata tapa autorei – Aijai Ābenai.

– Kā radās nosaukums izdevniecībai?

– ‘’Domu pērles’’, – tas palicis no tā laika, kad es veidoju rotas, pirms tika izveidota izdevniecība. Man likās, ka šis vārdu salikums ir tik skaists, pērlīgs nosaukums, ka lieliski derēs izdevniecībai, kurā radošs process ir ikvienā autora darbā, kā pērles. Šobrīd ir tā, ka autori paši atrod iespēju pieteikties izdevniecībā, jo jau zin to, ka katrs autors tiek saprasts, izprasts, uzklausīts, tādējādi, arī sadarbība ir lieliska, un autori paši meklē mūs, lai pieteiktos kopkrājumam vai autorgrāmatas izdošanai. Es teikšu, ka šobrīd jau ir tā, ka reklāma jau vairs nav īpaši vajadzīga, jo tā iet tautā pati –‘’no mutes– mutē’’.

– Kad Tu pati sāki rakstīt dzeju? Un, kādā stilā ir rakstītas Tavas dzejas?

– Dzeju rakstu jau no septītās klases. Mani dzejoļi ir filozofiska rakstura atziņas, kuras ietērptas dzejā, pārdomu dzejas, arī par mīlestību, bet tās dziļākā nozīmē. Ir uzrakstīts arī romāns, kurš gan vēl stāv maketā, jau no 2017. gada, gaidot savu izdošanas mirkli. Romāns ir par mīlestību, nodevību un plusā vēl rakstnieka fantāzija. Šobrīd dzeja rakstās, bet es sekoju Imanta Ziedoņa teiktajam: ‘’Darbu uzraksti – noliec malā pieslīpēt’’. Tāpat ir arī ar romāna maketu. Jo, man uz saviem darbiem ir iestājies profesionālais kretīnisms, kurā es ļoti piedomāju par darba kvalitāti, ne kvantitāti. Man tas ir ļoti svarīgi, lai viss, ko vien es padaru lasītājiem pieejamu, ir pieslīpēts, kvalitatīvs, dziļdomīgs, interesants un dabisks.

–Kurš dzejnieks Tev pašai ir mīļš, kas, varbūt pat, ir Tevi iedvesmojis dzeju mīlēt, rakstīt, lasīt?!

Smieklīgākais ir tas, ka rakstīt savus tekstus sāku, jo patika grupas "Tranzīts" dziesmas. Es nerakstīju dzeju, bet dziesmām vārdus, kurus... Varbūt, kādreiz... Protams, viss pagriezās pilnīgi citā virzienā. Bet joprojām patīk mūzika ar labu liriku, dziļu domu, atskaņām. Diemžēl, dzejiskākas dziesmas ir vairāk krievu valodā, nekā latviešu. Mūzika ir tas, kas joprojām iet cauri manai dzīvei, paralēli dzejai. No latviešu rakstniekiem, ļoti patīk Ā.Elksne, I.Ziedonis, J.Poruks. Viņu darbos ir tas– ilgi meklētais "kaut kas". Ļoti patīk dzeja arī krievu valodā. Tu lasi un aizraujas elpa. Jūti, saproti, bet nevari iztulkot tās sajūtas. Patīk, sākot no Сергей Есенин, un turpinot ar klasiķi- Александр Пушкин.

Atslēdziņas

Ilgu putni sasita spārnus un aizlaidās, Gadiem krātās skumjas paraujot līdz. Prom lidojot tās tik gardi smējās: “Tu zini - tev vēl mūs ļoti, ļoti trūks!” Lai arī manu putnu spārnu švīksti Par auksto rudeni steidza atgādināt, Tomēr zinu – šie putni nebija īsti Un manī ziedoni nespēja apstādināt. Manās krūtīs pieneņziedu medus, Sajaucies ar margrietiņām baltām. Izkusis ir pagātnes sniegs un ledus, Mirdz laimes atslēdziņas saulē kaltās...

Dace Solovjeva -Junemane

–Vai Tu piedalies arī kultūras pasākumos?

–Es pasākumos piedalos retumis. Tas dēļ manas intravertās personības. Taču divi pasākumi ir bijuši 2019. gadā, kurus organizēja ''Domu pērles''. Vienkārši, es neesmu priekšplāna cilvēks, jo, kaut kā vienmēr esmu bijusi klusa, mierīga, un ar mikrofonu es tiešām esmu uz ''Jūs''. Tā dzīve sakārtojusi, ka arī dzīves filozofija ir mainījusies, un man tomēr vairāk patīk darbs vienatnē, ar dažādām datorprogrammām– grāmatu vāku veidošanu, un darbs ar sevi, ar savām domām, kurās dzimst dažādas idejas, ir harmonija. Nesen piedalījos arī dzejas pasākumā Staburagā. Taču labprātāk es piedalos pasākumos, kuri ir interneta vidē, piemēram, draugos.lv: ‘’Dzeja no sirds’’ konkursā, kā arī, es vadu dzejas grupiņas interneta vidē. Tās ir draugiem. lv: "Domu pērles kafijas pauze", facebook; "Dzeja no sirds" un "Dzejas pērles", kā arī "Dzejas prelūdija", kur esmu administratore.

–Kur lasītājs var atrast lasīt Tavas dzejas?

Publicējos interneta vidē, kā arī vairākos kopkrājumos un autorgŗamatās. Grāmatu nosaukumus redzam kolāžā.

Foto no Daces Junemanes personīgā arhīva.

***

Te es esmu - Ar pļavu ziedu kleitu Un vasaras nakts smaržu. Te es esmu - Ar pieneņpūkām matos Un agro zemeņu garšu. Te es esmu - Kā mirdzoša zvaigžņu poga Plašajā debess jumā. Te es esmu - Kā sniegs zem tavām kājām, Kas nevajadzīgs kūst. Te es esmu - Sirdi pilnu cerībām, Kas zin', varbūt rīt. Te es esmu - Kā vējš, kas prom skrienot Viegli aizskar smilgu. Te es esmu - Joprojām gaidot, Mazliet jau par ilgu... Te es esmu...

Dace Solovjeva-Junemane

–Ko Tu vēlētu autoram? Un, ko vēli pati sev?

Autoram vēlu ticēt sev! Jo, diemžēl, ir jūtams ticības trūkums sev. Kā arī, vēlu atrast laiku, lai lasītu! Īpaši klasiķus. Jo tā, caur lasīšanu, autors pilnveido vārdu krājumu, redzējumu. Tā ir sava veida skola pēc skolas.

Sev es vēlu atrast laiku sev! Mūsdienās, steidzīgajā gadsimtā, ir salīdzinoši grūti atrast laiku apstāties, ieklausīties sevī! Jo, lai nodotu lasītājiem vēstījumu, sākumā jāsaprot, ko īsti vēlies pateikt… . Un šādam iekšējam dialogam, ir ļoti vajadzīgs– laiks, apstāšanās un klusums.

– Kādi ir Tavi vaļasprieki, Dace?

Mani viss interesē– rotas, dabas materiālu rāmīšu veidošana, kā arī datorgrafika, dažādas interneta programmas, piemēram– grāmatu vāku dizainu veidošana, dažādiem jauniem projektiem. Man patīk pats process, kurā es varu pamanīt nianses, pielāgot krāsas, izvēlēties nosaukumus – tas ir ļoti aizraujoši! To pašu es varu attiecināt arī uz fotografēšanu, jo daudz kas ir apgūts arī šajā jomā, pašmācības ceļā. Šie vaļasprieki ir tādi, kuros jāmācās ir visu laiku, bet mani vienmēr ir interesējis uzzināt ko jaunu! Esmu zinātkāra un tiecos mācīties pat pašmācības ceļā, Tagad jau tam ir pat ļoti pateicīgs laiks. Ja mēs paskatamies uz to, kas šobrīd tiek piedāvāts interneta vidē, tad varam secināt, ka patiešām attālināti, internetā, mācīties ir viegli, un šo iespēju vienkārši ir jāizmanto! Es esmu no tiem, kas nekad mierā nevar nosēdēt. Agrāk es pērļoju, bet arī tagad atrodu ko darīt, jo– man ļoti patīk knibināties! Ar bērniem mēs tamborējam. Es šuju, un šuju tādās krāsās, kādās es vēlos! Daiļdārzniecība, puķu dobes, garšīgu ēdienu taisīšana, skaista pasniegšana, tas arī pieder pie maniem vaļaspriekiem. Ļoti labas sajūtas man dāvā atrašanās dabā, klusumā, harmonijā. Ja es nedaru kaut ko radošu, tad es lasu. Daudz lasu! Psiholoģija un filozofija– šīs tēmas man ir ļoti tuvas.

Dace, paldies par atsaucību. Ir ļoti vērtīgs Tavs radošās augšupejas stāsts, kā man, tā, domājams, citiem tautiešiem arī. Paldies arī par dzejām, kuras Tu raksti, tās ir patīkami lasīt, jo jūt dzīvesziņu, kura plūst no apdzejotās domas. Paldies arī par svētīgo darbu, kuru Tu dari mūsdienu autoru labā, kultūras labā un daiļliteratūras labā. Šajā ziņā, no manis arī – grandiozi liels paldies, jo kopkrājums, kurš tika izdots ''Domu pērlēs'', 2014. gadā, kurā es esmu līdzautore, ir, viennozīmīgi, liels, liels gandarījums arī šodienā, ko jūtu atmiņu virpuļos. Atceros, toreiz kopkrājumam atsaucos ar Tavu iedrošinājumu... Tas bija skaisti un ļoti jauki, jā! Jo, patiesībā jau tā bija mana, sava veida, lielā uzdrošināšanās, pat debija, ja tā var teikt– pieteikt dzejas pasaulei arī manus Gara darbus.

Lai arī turpmāk– Tev un izdevniecībai, ir darba daudz, daudz, daudz!. Lai radošu domu daudz, un visās dzīves sfērās veiksmes vien!

Ar cieņu –

bloga idejas autore– Sigita Sīle

Intervija ar Rutu Pakalni

Fri, 16 Oct 2020 07:15:00 +0000

Ruta Pakalne.

Enerģiska un eleganta,

sirsnīga un atraktīva,

interesanta un smaidīga

pat grūtās dzīves situācijās.

Lieliska mamma, vecmāmiņa

un vec-vecmāmiņa.

Radoša personība, dzejniece.

Rutas radošā lidojuma augstumi ir neizmērojami plaši! Par to lasam intervijā, kurā es ierakstu Rutas sagatavoto materiālu lasīšanai— Jums, dārgie lasītāji.

Ruta mīl lasīt dzeju un dziedāt, apmeklē kultūras pasākumus, kā arī piedalījusies — teātra skečā.

Tā, 2011. gadā, Ruta devusies uz pasākumu— ''Ar bērza lapa plaukstā'', Raudas muižā, pēc kura, braucot autobusā, ir apvijis iedvesmas brīdis, kurā ir uzrakstījies pirmais dzejolis:

Atmiņas par Raudas muižu.

Saulīte silda
un manu sirdi pilda
ar mīlestības liesmām ,
ar smeldzīgām dziesmām ,
ar draugu sejām jautrām ,
ar zilo zvaniņu skaņām ,
ar neaizmirstamām dzejām ,
un jautrajām sejām .
Šīs neaizmirstamās sejas ,
šīs brīnišķās dzejas ,
tās jaunus sapņus rod
un spēku dod .
Es pateicos Dievam
par mirkļiem šiem ,
par jaukajiem brīžiem
piedzīvotiem.

Ruta Pakalne

Un pēc tam uzrakstījies arī otrs, pateicības un gandarījuma pilns, dzejolis:

***

Braucot mājās

es veros pa logu
Un redzu-
Kā domājat, ko?
Mūsu Kurzemes mežus,
Latvijas baltos bērzus,
Kas, kā baltas tautu meitas,
Baltas un staltas,
Gan smuidras, gan sīkas ,
Bet tās lapiņām jau
Dejot tīkas.
Bet tur tālāk dreb apse
Un žēlabaini trīc,
Es vēl neļaušos dejai
Tā šalkojot dīc .
Es vēl košākus svārciņus šūšu,
Ja atļausi -
Par tavu draugu kļūšu,
Ar tevi vienmēr kopā būšu...
Tad ziemu vieglāk pārdzīvot
Un par jaunu atkal salapot.
...Man vakar zvaigžņu lietus lija
Un laimes asariņas bira ...

Ruta Pakalne .
2011.4.09

https://www.draugiem.lv/blogs/post/_5516632

Es dzeju rakstu ar starpposmiem, jo, kā jau visiem autoriem, arī man gadās brīži, kad rakstās daudz, kad esmu ar Mūzu saplūsmē, un jūtos, kā lidojam, bet ir arī tādi brīži, kad dzejas vārdi neplūst. Tāds brīdis man ir arī šobrīd, bet es ticu, ka tas ir pārejoši. Ir jau arī tādi posmi, kad dzejā rakstu skumjo, bet tādus dzejoļus es paturu vien savās kladītēs. Manās dzejās Jūs varat lasīt par tādām tēmām, kā— dabu, Dieva slavējumu, kā arī, reizēm, es uzrakstu kādu Ventiņu dialektā lasāmu peršu. Tās es labprāt nolasu draugu lokā, lai piepildītu telpu un sirdis, ar jautru noskaņu. Domāju, ka tas lieti noder ikvienam pat šajā, mums tik grūtajā laikā, kad ziņas par pandēmiju virmo visapkārt.

Tas nav nieks,
Tas ir prieks,
Ja neesi lieks .
Un, ja esi kādam
Vajadzīgs.
Kaut ar domu,
Ar skatu vienu,
Ar pieskārienu,
Kas mīlestībā
Sniegts.

Ja tā varu teikt, tad dzejas pasaulē mani ieveda— Mārīte Bikovska. Sirsnīga pateicība viņai par to. Kā šodien atceros... es toreiz atguvos pēc ilga un drūma perioda savā dzīvē, bet, kad ierados viņas dzejas pasākumā, kam, pēc vienas dienas, jau sekoja vērienīgāks pasākums Raudas muižā— ''Ar bērza lapu plaukstā'', kuru vadīja un organizēja Ieva Trimalniece, es jau biju visa iekšā dzejas pasaulē. Tā, kopā ar citiem autoriem, es braucu, gan uz šo pasākumu, gan uz vēl daudziem citiem pasākumiem. Vēl spilgtā atmiņā, kā es gatavojos pasākumam— ''Ar bērzu lapu plaukstā'', jo mani skāra liela iedvesma un vēlme radīt ko skaistu, lai katram viesim uzdāvinātu to. Tā es sāku gatavot vainadziņus— katram novadam savā krāsā, un arī karodziņus— zaļu lapiņu ar uzrakstu: ''Ar bērza lapu plaukstā''. Man pat uz mugursomas bija tāda lapiņa.

Bildēs— ieskats no pasākuma.

Lai mīlestība plūst,
Lai plūst!
Kā jūra varena,
Kas nekad neizžūst!

Ruta Pakalne

Mans skaistais un lielais pasākums notika Tārgales ciema padomē, 2014.gadā— manas grāmatiņas prezentācija, kad iznāca kopkrājums: ''Vienu soli panāc pretī''. Šī kopkrājuma līdzautore esmu arī es, Grāmatiņas atvēršanas svētki bija ļoti, ļoti svinīgi. Uz pasākumu bija ieradušies visi man mīļie cilvēki, tajā skaitā — Ieva Trimalniece, Ojārs, Ulmanis, un citi mīļie viesi. Pasākuma muzikālais pavadījums— Marita Snipke un Kaspars Skrastiņš. Tas bija sirsnības piepildīts. Es uzdāviju visiem manas grāmatiņas.

Manis pašas otrs dzejas pasākums tika rīkots Herberta Dorbes muzejā. Pasākumā dziedāja gan koris ''Lība'', gan manas meitas ansambļi. Tas, manuprāt, bija vēl skaistāks pasākums, kā manas grāmatiņas svētki, jo klausītāju bija divas reizes vairāk, mana mazmazmeitiņa arī lasīja manu dzeju un meitenes no ansambļa— arī. Arī šim pasākumam es ļoti, ļoti gatavojos— uztaisīju 70 rožu pušķīšus, no kļavu lapām, kurus mana mazmazmeitiņa Keitija pasniedza pilnīgi visiem, kas bija ieradušies. Par grāmatiņas atvēršanas svētkiem un dzejas pasākumu muzejā varu teikt to, ka— abās vietās tie bija ļoti mīļi un sirsnīgi.

Esmu publicējusies arī Ventspils Baptistu draudzes dzejnieku kopgrāmatā—

Patīkams notikums, kuru atcerēties, bija arī, kad Ērika Birzkopa ar Ingu Auderi mani bija uzaicinājušas uz Katedrāli Liepājā, uz dzejas lasījumiem, un tur bija arī foto izstāde, kur arī mans foto bija izstādē pie sienas tika novērtēts. Dabūju godalgotu vietu un 3 grāmatiņas ar ierakstu. Ļoti patīkamas sajūtas un gandarījums bija.

Ieskatam, nedaudz no pasākuma Talsos, Dievsētā ''Birzes'', uz kuru braucām vairākus gadus pēc kārtas. Bildē interesantākais no visiem pasākumiem, jo man bija līdzi visiem cepures, un man, kā redzams bildē- pašas šūta kleita no aizkariem, un cepure, protams. Arī tā ir mans rokdarbs.

Man ir trīs dziesmas, kuras izpilda manas meitas - Margitas Kronbergas - vadītie ansambļi.

1. ''Dziesma par prieku'', vārdi- Ruta Pakalne, mūzika- Ojārs Ulmanis, izpilda sieviešu ansamblis ''Rudens roze''. Mūzika dzejas pēcpusdienā ''Mēs Latvijai'', kā arī citos pasākumos.

2. Dziesma - Pavasara tuvošanās. Vārdi Ruta Pakalne, mūzika- saksofona solo - Huberts Ignats, izpilda Tārgales ansamblis ''Ziedu laiks''.

3. Dziesma- Nāc, ak pavasar, nāc! Vārdi - Ruta Pakalne, mūzika, izpilda Tārgales ansamblis ''Dzimtais krasts''

Nāc, pavasar, ak nāc!

Bija laiks, kad ziema zemi klāja,
Baltām sniega pārslām apsnigusi katra māja.
Niedres, smilgas skatus augšup raida,
Pavasara tuvošanos gaida .
Bet aukstums vēl zemi klāj,
Viss jau ziemai ardievas māj,
Krokusiņš tik maziņš viņš,bet smaida,
Vērojot kā sniegpulksteņi viņam apkārt skraida.
Tie pavasara tuvošanos jūt
Un sirdis atkal var prieku gūt.
Nāc, pavasar, ak nāc ,
Šo zemīti sildīt sāc!
Lai gājputni atgriežas,
Un Dzimtenes āres, lai zied,
Un snaudošās pienenes,actiņas vaļā ver.
Nāc, pavasar, ak nāc ,
Dzimto zemīti sildīt sāc!
Ak,sildīt jel sāc !

Ruta Pakalne

Liels paldies manām meitām, par atbalstu visos manos pasākumos, grāmatiņas iznākšanas svētkos. Īpašs paldies par atbalstu, protams- Margitai, un meitām - Jolantai un Sanitai, un, protams, visām ansambļa meitenēm, kuras vienmēr ir ļoti atsaucīgas. Paldies!

Vēl par pasākumiem.

Ir bijuši divi lieli pasākumi Ozolniekos. Viens -Ozolnieku pansionātā, otrs- kopā ar Indru Lintiņu pasākums, lielkoncerts - ''Eduarda Rozenštrauha piemiņai''. Tie bijuši skaisti un vērienīgi pasākumi, kas nesuši lielu gandarījumu.

Bildēs mazliet ieskats no abiem pasākumiem.

Ozolnieku pansionātā.

Pasākums Ozolniekos ''Lielkoncerts visā Latvijā''

Esmu piedalījusies arī dzejas pasākumos Tārgalē. Īstenībā jau to pasākumu ir ļoti daudz, tādēļ visus, iespējams- pat neuzskaitīt, bet pateikt - cik skaisti ir šādi pasākumi, cik saviļņojoši dvēselei - to zinās katrs, kurš vien apmeklē kultūras pasākumus.

Esmu uzstājusies arī dzejas dienās ar savas dzejas lasījumiem. Šeit bildē, mans dzejas lasījums klausītājiem ''Kurzemes dzejas dienas'' ietvaros.

Par vaļaspriekiem runājot.

Tie ir bildēs redzami un pasākumos, kuros es tos dāvinu. Tā ir floristika, tās ir dabas glezniņas, tās ir cepures, kleitas, kuras darinu pati savām rokām. Tie ir dažādi košumiņi un greznumiņi, ko darinu no dabas veltēm, kā arī citiem materiāliem, kas vien koši, skaisti izskatās - cepurēs, kleitās, pušķos... . Radošu ideju man netrūkst!

Par dzejniekiem, kuru darbi mani uzrunā.

Tie, viennozīmīgi, ir Imants Ziedonis un Ārija Elksne, kurus es lasīju, lasu, lasīšu! Taču, no mūsdienu dzejniekiem, es lasīju jau agrāk, un lasu arī tagad -Ineses Toras dzeju. Šīs dzejnieces dzeju esmu izrakstījusi arī savās kladītēs, jo tā ir ļoti patīkama dzeja- manai dvēselei.

Uz jaukas nots tad saku Jums paldies un lieku vienu Ventiņu dialektā lasāmu peršu, kura ir skanējusi arī Latvijas televīzijā:

Paldies par atsaucību mīļš, Ruta! Ir tik patīkami skatīties Tavas kultūras un literārās dzīves jomas gaitas, kā bildēs, tā lasīt- rakstītajā. Vēlēšu, lai tikpat enerģiski Tu trauc uz priekšu, kā līdz šim! Lai veselība laba! Lai Mūza atgriežas, un, lai daudz jo daudz dzeju top!

Sirsnībā-

Sigita Sīle

Ruta Pakalne
nosūtīts
Pirms 21 stund.

Intervija ar Elitu Ievu Puķi

Mon, 05 Oct 2020 10:33:00 +0000

Elita Ieva Puķe – dzejniece, rakstniece, reizēm arī gleznotāja. Patīkams sarunbiedrs, jo pārzina dažādas jomas. Ir pat ļoti mērķtiecīga, jo savus sapņus īsteno, pat, ja tas prasa būt – ar uzrotītām piedurknēm un cementa maisu – vienā pusē, un ķelli rokā... Jā – cik daudzpusīga dzīve, tik daudzpusīga dzeja ir Elitai Ievai Puķei. Par to visu detalizētāk lasam šajā intervijā.

– Elita, sāksim interviju ar tradicionālo jautājumu– kad Tu sāki dzejot, lūdzu?

– Mūza mani uzrunāja nejauši – 2003.gadā, kad, strādājot savā mazdārziņā, man uzrakstījās dzejolītis: ''Rudens manā dārzā''. Tā, lēnām, bet ar lieliem pārtraukumiem, man rakstījušies dzejoļi vēl – 2006, 2007, 2009, 2010, 2014. gadā, un tā tālāk, gados. Bet 2019. gadā, es dzejošanai sāku pievērsties jau nopietnāk, un, jau 2019. gada beigās– iznāca mana dzeja kopkrājumā: ‘’Lai katram sava laimes zvaigzne’’. 2020. gadā tika izdoti 2 autorkrājumi /dzeja un proza bērniem/ un 7 kopkrājumi /dzeja, stāsti, proza/. Pievērsties vairāk dzejai mani iedvesmoja, laikam, jau tas, ka tajā laikā es pievērsos kristīgai dzīvei, jo tieši tad es pārtraucu darba attiecības, par cik man vajadzēja vairāk sākt rūpēties par savu slimo mammu. Tad man vairāk radās laiks dzejai, un es sāku apjaust savu talantu izteiktāk, un guvu vēlēšanos– sākt publicēties, lai parādītu savus darbus lasītājiem.

Pirmā grāmata ir stāsti par dzīvniekiem: ''Mēs- dzīvnieku pasaulē''. Interesanti ir tas, ka pirmais stāsts, kuru uzrakstīju par kaķenīti Martu– nogulěja manā kladē no 2009. gada, un tikai 2020.gadā, kad es nolēmu izdot bērnu grāmatiņu, tad pierakstījās klāt arī pārējie stāsti par dzīvniekiem, kurus tad es apkopoju, sakārtoju, lai tiktu izdota grāmata.

Otrā grāmata ir dzeja: ''Dzīves elpas pieskāriens''. Grāmatā ir – ne tikai dzeja, bet arī manas bildes, no personīgā arhīva, kā arī bildes no Sandras Vanagas arhīva, bet uz grāmatas priekšvāka ir redzama mana brāļa gleznotā: ''Ventas rumba'', un tajā ir apkopota dzeja – 288. lapaspusēs. Par grāmatu iegādi var interesēties pie manis, vai sazinoties ar izdevniecību ''Ezerroze'', Agnesi Piļāni. Grāmatiņas vēl ir pieejamas.

– Kāda stila dzeju Tu raksti?

– Es rakstu dažādu stilu dzeju un prozu, par cik man patīk daudzveidība, dažādība. Rakstu par cilvēku attiecībām, kristīgo dzeju, arī par dabu, dažreiz, par vēsturiski svarīgiem faktiem. Rakstu dažādus vēlējumus. Rakstu par Latviju un tās skaistajām vietām, kā arī stāstus par dzīvniekiem. Rakstu arī pasakas.

– Vai Jūsu dzimtā ir literāti?

– Jā, tā ir! Manam tēvam ir izdotas trīs stāstu autorgrāmatas, bet mammai dzeja– četros kopkrājumos.

Māsa – Astrīda Puķe raksta dzeju jau no jaunības. Arī viņai ir izdotas grāmatiņas, tajā skaitā –divas autorgrāmatas un seši kopkrājumi... . Tāpēc teikšu, ka– tas ir tikai likumsakarīgi, ka arī es esmu grāmatu autore, kas raksta dzeju, prozu... . Tie, laikam, ir gēni!

Foto - Astrīdas Puķes dzejas grāmatas.

Mūsu ģimenes talantu var saskatīt arī mana brāļa gleznās, jo viņš ir brīvmākslinieks. Viena glezna rotā arī manu autorgrāmatu, tajā atainots skats: ''Ventas rumba''.

– Varbūt vēlies pastāstīt ko vairāk arī par saviem vecākiem– par viņu dzeju, par viņu rakstīšanas stilu, par viņu radošo augšupeju, kā arī izdotajām grāmatām?

–Sākšu ar to, ka manus senčus arī ir skārušas represijas. Mani vecvecāki, no manas mammas–Irēnas Annas Puķes puses, tika izsūtīti no savām dzimtajām mājām, Spāres pagastā, un, tikai pateicoties tam, ka mana mamma atradās Ventspilī, medicīnas skolā, viņu neizsūtīja. Iespēja atgriezties savās dzimtajās mājās viņai bija liegta. Patvērumu viņa meklēja pie savas vecākās māsas– Alīdas, Ventspilī.

Pēc medicīnas skolas beigšanas, mamma tika aizsūtīta strādāt par medfeldšeri uz Ventspils rajona, Gārzdes pagastu. Tur viņa iepazinās ar savu nākamo vīru, manu tēvu– Jāni Puķi, kurš strādāja Gārzdes internātskolā par direktoru. Tā, pēc vairākām dzīvesvietām: Stikli, Zlēkas, Ēdole, Kabile, ar četriem bērniem pūrā– mani vecāki pārcēlās uz Kuldīgas rajona, Padures pagastu, Jelgavas ražotni ''Latvijas keramika'', kur arī nodzīvoja lielāko daļu no sava mūža.

Un tieši tad – naktīs, strādājot naktsmaiņās, kad bija vairāk laika, kad bija mierīgāks, tad mamma rakstīja dzejas, kuras krājās kladītēs. Pēc vairākiem gadiem, kad es publicēju jau savu dzeju, tad iekļāvu arī mammas dzeju – četros kopkrājumos /’’Lai katram sava laimes zvaigzne’’, ‘’Mans mūžs mīlestībai’’, ‘’Latvijas oļi III’’, ‘’Citāda mīlestība’’/. Tuvākajā laikā ir plānots izdot manas un mammas dzejas un prozas kopkrājumu bērniem.

Šobrīd Irēna Anna Puķe ir cienījamā vecumā – decembrī būs 92. gadi. Astoņpadsmit gadus atpakaļ viņu bija skāris insults, pēc kura viņa atmodās no ilgstošas komas, un bija tēva, bet tagad braši turas, kā I grupas invalīde, manā aprūpē. Man ir prieks par mammu, jo – pat pamatskolā iemācīto poēmu: "Eža kažociņš", ko viņa noskaitīja pie eglītes, maza meitene būdama – vēl atceras no galvas, kā toreiz. Mammai balss joprojām ir, kā lakstīgalai– kā savos jaunības gados, kad mācījās dziedāt pie savas vokālās skolotājas. Bet savu jaunības sapni – dziedāt uz operas skatuves– viņai īstenot neizdevās.

Es savai mammītei esmu veltījusi daudz dzejoļus, viens no tiem:

Lakstīgalas balss

Visus mūs reiz tāli ceļi sauks,
Bet paliek tikai plašais bērnības lauks,
Un dažreiz tagad tas ir nenopļauts,
Stāv atmatā, tam aizaugt nebūs ļauts.

Tur kādreiz māte maza govis laidarā,
Un arī citus lopus ganīja,
Un skaistas dziesmu skaņas skanēja,
Viss meža malas plašums bālēja.

Un ceļinieks pa lielceļu, kas iet,
Viņš apstājas un ieklausās mazliet.
Kas skaistas dziesmas meža malā dzied,
Kā lakstīgala skaņu treiļļus sien?

Tad jautra ceļiniekam oma kļūst,
Un arī gaita raitāka tam būs.
Un mazā meitenīte tikai dziedāja,
Uz operskatuves tā dziedāt sapņoja.

Tā izgaisa viss mājas, plašais lauks,
Un kādu laiku švešiem ļaudīm tur bij ļauts
Sev ligzdu rast, kur aukstiem sviedriem līts,
Un asarām viss zemes klēpis tīts.

Bet tagad nu vēl simta desmitā,
Vēl māte dziesmas dzied ik katru dienu.
Un nebēdā, ka netika ne dienu
Uz operskatuves, kaut vienu dienu!

/E.Ie.Puķe/
15.01.2020.

Tēvs – Jānis Puķe ( 1922-2011 ), ir mazāk saistīts ar dzeju, kā ar stāstiem, bet savus darbus viņš ir sūtījis publicēt – gan avīzēm, gan žurnālam: ‘’Karogs’’. Visu mūžu viņam ir interesējusi literatūra un politika. Tā, kā tēvs bija izsūtīts uz Tālajiem Ziemeļiem, viņš savu grūto dzīves pieredzi apkopojis autobiogrāfijā, un tad, dzīves gaitā, tika izdota grāmata/autorbiogrāfija: ‘’Dzimis laimes krekliņā’’, izdevējs – apgāds ’Valters un Rapa’’, 2004. Tas ir atmiņu stāsts par zaudēto jaunību. Grāmata iznākusi pateicoties vairākiem sponsoriem, tajā skaitā– Latvijas banka, Hansa banka, politiskai apvienībai Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK, ''Zeberiņa grāmatnīcas'' līdzīpašniekam– Gobzema kungam, un citiem.. Pēc tam tēvs izdeva vēl divus stāstu krājumus: ''Dzīves ceļos un neceļos'' /izdevējs SIA ''Drukātava'', 2010/, ''Antons Dundurnieks un citi'' /''Drukātava'', 2009/.

Patiesībā tēva jaunības dienu stāsts nebija no tiem jaukākajiem, jo viņu izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem, no Rīgas 1. ģimnāzijas skolas sola... . Pēc septiņu gadu izsūtījuma /Tālajos Ziemeļos- 5.gadi, Kazahstānā- 2.gadi/, un pabeidzot Rēzeknes Pedagoģisko skolu, sāka strādāt par skolotāju lauku skolās, bet– tā, kā viņš ir bijis izsūtīts, kā politiski represētais– viņam neatļāva strādāt par pedagogu. Un, laika gaitā, mainot darbu dažādās skolās, viņš pārcēlās uz Kuldīgas keramiku, jau ar sievu pie sāniem un četriem bērniem pūrā.

Brālis – Edmunds Puķe, ir bīvmākslinieks. Es jau iepriekš minēju, ka uz vienas manas grāmatas priekšvāka ir redzama mana brāļa gleznotā: ‘’Ventas rumba’’. Mans brālis ir zinātkārs, jo– neskatoties uz neko, viņš arī šobrīd, savos 65. gados, mācās mūžizglītībā, un pavisam drīz būs sertificēts restaurators. Brālim ir notikušas, un notiek, izstādes Kuldīgas novadā. Viņš zīmē arī portretu karikatūras. Un, ja Jūs kādreiz būsiet Kuldīgā, pie Ventas rumbas, tad Jūs ievērosiet telti, kurā viņš, ar zīmuli un papīru rokās, skicē portretu karikatūras.

–Elita, vai Tu piedalies arī kādos kultūras pasākumos?

– Es piedalos pasākumos, jā! Kā arī– pati organizēju tos. Piemēram, šogad mani ļoti iedvesmoja manis veidotais pasākums Salaspils luterāņu baznīcas dārzā. Šo pasākumu mēs gatavojām kopā ar mācītāju– Guntaru Žīguru, kurš laipni atvēra Dieva dārza vārtus. Pasākums notika 22. augustā.Tā bija īsta kopbūšana Salaspilī, ”Dieva dārzā’’ – slavējot Dievu, par godu Dzejas dienām. Moto:

Citi Dievi bija stipri – Tu vājš;
Viņi uzjāja tornī, bet Tu uzkliboji;
Mūsu brūces tikai Dieva brūces uzrunāt spēj,
Nevienam Dievam nav brūču, vienīgi Tev.

/Eduarda Šilito dzeja,pēc 1.pasaules kara šausmām/

Uz šo pasākumu tika aicināti visi Salaspils iedzīvotāji, un tajā varēja klausīties mācītāja– Krista Kalniņa, Ikšķiles iecirkņa prāvesta– Dzintara Laugaļa un viņa sievas– Gunitas Laugales dzeju, Ogres Evanģēliski Luteriskās draudzes mācītaja– Mārtiņa Kalēja, un Jāņa Rijnieka /Iksķile/, Ināras Ročānes /Sesava, Jelgavas novads/, Sandras Vanagas /Aizkraukles novads/ un Ingas Zandausas /Valdlauči, Rīga/, kā arī manu dzeju. Pasākumā varēja klausīties arī Arianas Lukašēvicas /Lielvārde/ vijoles stīgu skaņās.

Ļoti liela pateicība par iejūtību– Salaspils Evanģēliski Luteriskās draudzes mācītājam– Guntaram Žīguram, par Dzejas dienas pasākuma ieskandināšanu Dieva dārzā, Salaspilī, kā arī par to, ka viņš bija tik pretimnākošs, ka atvēra baznīcas vārtus, lai pasākums notiktu.Pēc šī pasākuma manī bija liels gandarījums, un šajā gandarījuma sajūtā ir radies dzejolis:

Gandarījums sirdī

Nav vārdos izsakāms par vakardienas dzejas dienu skaisto,
Jo prieka dzirksts mums visiem sirdī vēl joprojām ir,
Ko dzejas dienu godam sniedza Dieva dārzs,
Kur dzejas vārsmas plūda jautrā, maigā taktī –
Pār lūpām, kurus teica Luter’draudzes mācītājs.

Kā arī draudzes kolēģi, no kaimiņ’ novadiem,
Un arī Goda viesu – mācītājs un dzejnieks,
Un četras daiļas dzejnieces, pēc savas brīvas gribas,
Tik ļoti skaisti savu priekšnesumu dzejā sniedza –
Kā pateicību Dievam Tēvam, visu mīlošam.

Lai slavēts Jēzus Kristus, kas mums –
Svētku kopbūšanas gaismu dedza!
Lai slavēts Jēzus Kristus, kas mums –
Jaukus laikapstākļus, bez lietus mākonīšiem, deva,
Un Dieva mīlestību mūsu sirdīs dedza!

/E.Ie.Puķe/

Man vispār patīk pats process, kurā es radu. Tas ir tāds, kā nezināmā aicinājums– sākt, būt tajā visā iekšā, lai nemanāmi ļautos radošajam plūdumam, kurš, itin kā– pats vedina dziļāk, lai kaut kas fantastiski skaists atklātos šī radīšanas procesa rezultātā.Radīšanas brīdī, kad top dzeja, vai stāsts, tad manī ir tāda sajūta, ka tas, ko rakstu – nāk no Augšas, un kāds mani dzen uz priekšu to darīt, jo es pat nezinu, kāds sākumam būs beigu variants, kāds būs gala rezultāts. Un, tieši tad manī ir gandarījuma sajūta, un prieks, par darba rezultātu.

Labi, turpinu stāstīt par pasākumiem.

Daudz labu emociju ir gūts arī šogad Sesavā notikušajā– Ināras Ročānes godināšanas pasākumā. Kā arī ''Salaspils dzejas dienas'' pasākumā, 16.09.2020, kurā es lasīju savu dzeju.

Kopējos pasākumos es labprāt uzjautrinu dalībniekus ar dziesmăm un dzeju.

Nupat, 10.10. 2020, notika pasākums Rīgā, ''Lido'' – duetam ''Divas balsis', uz kuru viņi aicināja viņu izpildīto dziesmu autorus. Arī es uz šo pasākumu ierados neaicinātā viesa statusā, un nolasīju vienu savu apsveikuma dzeju visiem.

–Elita, saki, lūdzu, kur Tavas dzejas lasītājs var meklēt? Kur lasīt? Un, varbūt, Tu esi arī kāda daiļliteratūras kluba biedre?

–Es neesmu neviena rakstošo klubiņa biedru sarakstā, bet aktīvi darbojos portālā facebook.com

–Šis jautājums būs par to– kas vēl ir Tava ikdiena, Tavi vaļasprieki, Tavas aizraušanās, kurās Tu smelies spēku, iedvesmu, dzīvesprieku?

–Vaļasprieku man ir daudz... Es dziedu koros– gan kultūras namă, korī ‘’Elpa’’, gan baznīcā, kurā piedziedu sv.Misē. Kā arī, es spēlēju dažus mūzikas instrumentus, kurus esmu apguvusi pašmācībā, tās ir – klavieres, akordeons, un reizēm arī gleznoju.

Man patīk strādāt mājas pagalmā, tātad, patīk arī daiļdārzniecība. Un vēl, kas man patīk?! Man patīk strādāt – ar āmuru un zāģi, un dažreiz arī ar celtniecības ķelli rokās. Tā ir, ka vecāki mani gaidīja kā brālīti 😉😍! (Vārdu ’’ķelle’’ izdzirdot – mans /S.S./ nākamais jautājums radās spontāni– kas ir tāds, kas samūrēts ar to ķelli, Elita?! Uz šo jautājumu Elita atbild lakoniski, un ar gandarījumu balsī – ''Sava māja!'')

– Ko Tu vēli sev, un ko Tu vēli lasītājiem!

–Sev vēlu: Lai veicas! Vienkārši jāraksta un sevi jāveltī mīļotajai nodarbei – ar rakstnieka un dzejnieka degsmi sirdī, un jāpateicas Dievam par viņa doto man talantu.

Lasītājiem vēlu: Lai veicas dzīvē, un darba mīlestību!

Sirsnīgs paldies, Elita, par tik atklātu un brīnišķīgu interviju. Man bija interesanti Tevī klausīties, jo šis stāstījums, kurā mēs strādājām pie Tavas talantīgās dzimtas stāsta, kuru mēs tagad visi kopā lasām - paplašinot arī mūsu redzesloku, dod iedvesmas staru, kurš ļauj saprast to, ka - pat ejot cauri dažādām grūtībām, tomēr ir jāatrod spēku sevī- sasniegt daudz, kā radošā, tā personīgā dzīvē! Paldies Tev par sadarbību, kā arī par to - foršo, dzīvīgo enerģiju, kuru ieguldīji - kopā ar mani sagatavojot šo ierakstu. Lai veiksme visās dzīves sfērās Tev, brālim, māsām, mammītei. Lai veselība, lai radošs gars, lai viss labi - arī turpmāk!

Pateicībā -

Sigita Sīle

Radoši aktīvs arī pandēmijas laikā - fotogrāfs, dzejnieks Arvīds Gļauda

Mon, 05 Oct 2020 08:39:00 +0000

Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Tik interesants ir šis laiks - 2020.gads, bet reizē- īsts pārdomu un pārbaudījumu piepildīts laiks, kā arī - jaunu prasmju apgūšanas laiks... Valstī ārkārtas stāvoklis vīrusa dēļ (Covid-19)... Sociālie tīkli pilni ar ziņām, kā izsargāties no pandēmijas... Ziņas par saslimušajiem... Ziņas par lidostu slēgšanu... Sarežgīts laiks mums visiem, kā es domāju, un tomēr- laiks, kurā notiek pielāgošanās jauniem apstākļiem, jaunai dzīvei... Manas domas - lauciniekam ir mazliet vieglāk to visu paciest, kamēr pilsētnieks izjūt saasināti! Mani pašu pandēmija nav īpaši skārusi - es eju un daru savus darbus, jo laukos darba daudz, taču ...pirmais mēnesis /marts, 2020/, kad viss ārprāts sākās, no tās neziņas, kas notiks tālāk, no domām un informācijas plūsmām, no visa tā - arī es saslimu... . Nē, nē - vīrusa nebija, bet saasinājās citas vainas, jo veselība lika sevi manīt, jo es esmu emocionāli jūtīgs... . Arī radošais lauciņš palika tukšs- mūza pazuda, darbi nerakstījās, likās, kā ar nazi viss tika nogriezts! Vēl tagad es to izjūtu, ka dzeja rakstās reti, taču- ir, ir! Jauni darbi top! Rakstās arī vietējam laikrakstam: "Rēzeknes Vēstīm", un, tā ir - ne tikai dzeja, bet arī intervijas/atspoguļojumi bildēs, no kultūras pasākumiem, kultūras dzīves. Tas ir mans darba lauciņš. Kā arī, ik pa laikam, tiek saņemti piedāvājumi kļūt kādai dzejas grāmatiņai par līdzautoru, taču tam visam vajag finansiālo pamatu, lai startētu šādos projektiņos, bet, neskatoties ne uz ko- vienā kopkrājumā tomēr mēs ar sieviņu (Kristīni Gļaudu! -S.S) - ‘’ielecām’’, jo dzejas grāmatiņā: ‘’Dzejas Virpulis", ir publicēti arī mūsu darbi, kas nozīmē to, ka mēs ... devāmies jaukā virpuļdejā!

Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Spilgtākais notikums ir bijis 11.septembrī, 2020, kurā mēs tikāmies - jaukā, sirsnīgā pasākumā- viesu namā "Svelmes", Rīgas pusē, kur pulcējās radoši ļaudis, kas mīl dzeju, dziesmas, deju. Arī kāzu valsis tika nodejots, un četru gadu kāzu jubileja nosvinēta draugu lokā, kas bija 10. Septembrī, 2020.

Nupat jau varu atklāt, ka- ne tikai dzeja, bet arī notis ir parādījušās manām dziesmām, kuras var izmantot citi mūziķi, ja vēlas. Par to esmu ļoti priecīgs, un pateicīgs - Ilzei Kārkliņai.

Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Šis laiks man licis daudz mācīties, piemēram- kļūt mazliet gudrākam, aizstāvēt savas domas, pamatot tās, pierādīt savu personību, kā arī aizstāvēt, ar padomiem- savus tuvos...Ir prieks atzīt sev, ka esmu kļuvis mazliet nopietnāks... Iespējams, tas noticis pateicoties tam, ka es, nu jau divus gadus, esmu frakcijas JKP Rēzeknes nodaļas atbalstītājs. Šajā laikā esmu sapratis arī to, ka- nevajag čīkstēt, bet vajag iet un darīt! Vajag vairāk pastāvēt par taisnību, jo likums visiem ir vienāds, bet tas, vai to ievēro- tā jau ir cita tēma... Iespējams, ka es vēlos pierādīt pats sev, ka es to varu, jo manī ir tā sajūta, ka- pietiek, ka mūs uzskata par neprašām, pietiek, ka nomelno nepatiesi, un pietiek, ka ar mums var manipulēt... Visnozīmīgākais notikums šajā sakarā bija pirms Rīgas vēlēšanam, kad man bija lieliska iespēja būt Rīgā, Daugavas stadionā, kur tobrīd notika preses konference, kurā tikās jaunie kanditāti, kas kandidēja uz Rīgas mēra amatu. Prieks bija tikties ar Bordāna kungu, un citiem augsti stāvošiem vīriem - ne tikai Rīgā, bet arī Rēzeknē. Šis ir jauns lauciņš, par ko esmu sācis interesēties, jo- es gribu zināt vairāk par to, kas notiek valstī, novadā savā pagastā!

Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Bet, arī ar citām sirdslietām es atrodu laiku nodarboties. Tā piemēram- fotografēšanu, kas man ir mīļa un tuva jau sen. Bet tam visam pāri, mums ar sieviņu, ir vēl viena jauna aizraušanās, proti, mēs dejojam jaunā deju grupā, kas tapusi Rēzeknē un saucas "Saules smaids". Atceros, ka- ilgi gan es pretojos dejot aicinājumam, teicu, ka tas nav mans, teicu- nē, nē, bet tad sapratu, ja sieva grib, lai dejojam - es atbalstīšu! Vēl bija tā, ka radās situācija, kurā trūka viena deju partnera - pāru dejā, un, lūk, ar lielām pūlēm mani tomēr pierunāja dejot... Tagad man jāsaka, ka es esmu priecīgs, ka tā, jo- es dejoju! Protams, ka viss tikai pašā sākuma stadijā...Kā ies man ar to dejošanu - to rādīs laiks! Var teikt, ka šajā grupā notiek līnījdejas dažādos variantos, kas priekš manis ir kas absolūti jauns un nebijis. Pazīstot sevi– es varu dziedāt, fotogrāfēt, /jaunumi/params/post/1351911/intervija---dzejnieks-fotografs--arvids-glauda , veidot mākslas darbus mālā, keramikas nodarbībās, /jaunumi/params/post/1943462/ , vai ko citu, bet dejas nu gan nav mans hobijs... Un tomēr, kad tagad esmu tajā visā iekšā- man ir prieks par katru uzslavu, un rodas prieks censties no sirds, jo ir kas novērtē!

Foto no Arvīda Gļaudas personīgā arhīva.

Cieņa- Arvīds Gļauda.

Pēc Arvīda Gļaudas atsūtītā materiāla, kurā vēstīts par to- kas notiek autora un fotogrāfa dzīvē 2020.gadā, kad ir pandēmijas Laiks, ierakstu blogam apkopoju es- Sigita Sīle.

Sirsnīgi pateicos Tev personīgi- par atsaucību Arvīd, jo - ir prieks, ka Tu dalies pārdomās, atmiņās, sajūtās, par to, kas Tavā radošā un privātā jomā notiek šajā pandēmijas gada (2020) laikā. Prieks, ka- neskatoties uz to, kas notiek visapkārt - Tu tomēr esi radoši un aktīvi darbojošais- dažādās jomās, joprojām. Svētīgu ik dienu arī turpmāk Tev. Un, lai Mūza atkal ciemos nāk!

Radošā augšupeja. Kristīne Gļauda.

Thu, 01 Oct 2020 09:37:00 +0000

Foto no Kristīnes Gļaudas personīgā arhīva.

Nu jau ir pagājuši trīs gadi, kā es sniedzu interviju šim blogam, un šobrīd es vēlētos papildināt sevis teikto iepriekšējā intervijā, kura lasāma šajā adresē - http://rakstosiemdzejniekiemlv.mozello.lv/jaunumi/params/post/1352270/intervija-ar-toposo-dzejnieci-kristini-glaudu, ar to- kas tad jauns ir noticis manā radošajā lauciņā pa šiem gadiem...

Sākšu ar to, ka, saistībā ar mūsu biedrību "Latgales Ūdensroze", manas dzejas šobrīd ir lasāmas jau trīs kopkrājumos, kuros esmu līdzautore. Tie ir "Pyura Skreina", "Ejam pa dzīvi", vetījums Latvijas simtgadei, kā arī ''Balts kaķis baltā pasakā".

Foto no Kristīnes Gļaudas personīgā arhīva.

Un, pavisam, pavisam svaigs jaunums ir tas, ka iznākusi arī dzejas izlase: "Dzejas virpulis", kopā ar Agnesi Piļāni un daudziem citiem autoriem, kurā ir lasāmi arī mani dzejoļi. Grāmatu var iegādāties https://www.gramatnicaglobuss.lv/gramatas/dailliteratura/dzeja-atzinas-anekdotes/dzejas-virpulis

Foto no S.S. personīgā arhīva.

Par pasākumiem runājot... Mēs visi zinam, ka ir bijis, un ir - COVID-19 (pandēmijas!) laiks, taču pēc daudzo ierobežojumu atcelšanas - mēs, kopā ar vīru, joprojām aktīvi piedalamies dažādos kultūras pasākumos. Tā piemēram, pavisam nesen, kopā ar Ogres biedrību ''Sirdsdomieši'', tika nosvinēta 15. gadu jubileja, kurā, kā ciemiņi, tika uzaicināta arī "Latgales Ūdensroze". Un vēl viens pasākums, kas ir spilgtā atmiņā, ir Mārītes Bikovskas dzejas pasākums - Rīgā, Lido Atpūtas Centrā. Es varu teikt, ka- dzeja un dziesmas, jautra kopā būšana - tas ir tas, kas man patīk kultūras pasākumos.

Par savu radošo augšupeju es saku tā, ka- jā, es jūtu, ka esmu augusi radoši, un nebīstos to paust skaļi, jo, ja atceramies, tad manas radošās darbības paši pirmsākumi bija tādi, ka es rakstīju tikai četrrindes, taču tagad man ļoti labi padodas pat piecu pantiņu dzejoļi... Arī par dziesmām es to pašu varu teikt - ja sākumā man tās nebija nevienas, tad šobrīd man ir arī dažas dziesmas, ar maniem vārdiem - manis pašas izpildījumā, bez muzikālā pavadījuma gan, bet ...tās varat atrast un klausīties manā YouTubes kanālā: https://www.youtube.com/channel/UCS5iBwXU1SC9YLD-WK4HqWw?fbclid=IwAR0RxFKnXx_Wj_ILz5GG38uWW6vtxNll3g8Sj-e403DO8vI8pSiKNTeRsLQ

Vēl es darbojos ar dzeju nesaistītā lietā, proti- esmu Oriflame konsultants, kopš šī gada februāra.

Citiem autoriem novēlu - iet uz priekšu un darīt to, kas ir sirdslieta, un nebaidīties darīt, un mēģināt- ko jaunu! Ar cieņu un pateicību - Kristīne Gļauda.

Dzejoļa autore - Kristīne Gļauda. Dzejolis publicēts dzejas izlasē ''Dzejas virpulis''.

Paldies mīļš. Kristīne, par jaunumiem, kuri priecē. Lai radošs Gars arī turpmāk! Sirsnībā- Sigita

Rudens aicinājums, 2020. Dzeja - parasts kļūst tik pierasts

Sat, 26 Sep 2020 12:37:00 +0000

Parasts kļūst tik pierasts,
Kā rudens lapas, kas krīt,
Ikkatru rudeni sagaidam-
Alkstot, ko jaunu saskatīt!
Bet lapām vienalga-
Tās iekrāsojas pirms salnām,
Ikkatru mirklīti priecējot-
Krāsām spilgti smalkām...
Parasts kļūst tik pierasts,
Kā teiktais, kas iet pie sirds,
Tik' atskāršam, ka- kaut ko jaunu,
Pašam vien pašam - jāspēj ir radīt!
.
Parasts kļūst tik pierasts,
Kā rudens lapas, kas krīt...
Esi laimīgs Tu sevī-
Kā šodien, tā ik rīt'!

S.Sīle.

Svētīgu rudeni 2020, Tev, radošais!

Dzejas dienas paskrējušas, septembris iekrāsojas jau zeltains, un, man ir milzīgi liela pārliecība, ka arī Tavs stāsts būtu košuma un iedvesmas piepildīts... Tādēļ! Aicinu Tevi, radošais, arī šajā rudenī, 2020 - uz interviju, jeb sarunu, (pēc tavas izvēles!), jo, ar sevi iepazīstināt plašāku publiku vari- tikai un vienīgi- Tu pats, atsaucoties intervijai, piemēram! Manuprāt, - jo tuvāk būsim lasītājam mēs paši, radošie, jo interesantāk lasītājam būs būt mūsu tuvumā! Tas ir tieši tik vienkārši! Un, ievietojot šeit (blogā!) - savu radošās augšupejas stāstu, - Tev ir tā lieliskā iespēja - nokļūt tuvāk savam lasītājam.

Es tikai priecātos, ja, pavisam nedaudz, bet vienotāki kļūtu mēs, visi radošie – visā pasaulē, jo mūs jau vieno – rakstu zīmes un Mūza! Mūs jau vieno radošs Gars! Un, nav jau noslēpums, ka mēs visi jau esam saviem lasītājiem- kā uz delnas, jo tieši no mūsu vārdiem lasītāji saņem Gara maizi sev, un, ja Tu atsaucies intervijai, tad Tu pavisam noteikti - ar to vien jau, ka esi atklāts - Tu raisi cilvēcisku interesi, kurā Tu nokļūsti tuvāk lasītājam, ar saviem gara darbiem. Un, esam drošāki ar to atsaukšanos, lūdzu, jo - esam tik pieauguši, tik inteliģenti cilvēki, tik esam empātiski, tik jauki, ka ambicioziem vairs nav laika būt, vai ne tā?!

Tātad! Būšu pateicīga, ja Tu, radošais, pieteiksies intervijai, neatkarīgi no tā, vai Tu dzīvo Latvijā, vai esi ārzemēs dzīvojošs literāts, mākslinieks, mūziķis, (vai viss kopā!), vai kā citādi radošs cilvēks. Vairāk info sazinoties ar mani personīgi, vai šeit pat blogā, sākuma sadaļā - SĀKUMS

Tiem, kuri jau ir snieguši intervijas!!!

Ja Tev ir kādi forši jaunumi, ar kuriem vēlies padalīties plašākai publikai, saviem mīļajiem lasītājiem, tad- droši raksti, papildināsim Tavu interviju, tas ir, ja, piemēram, - Tev ir jaunas grāmatas iznākušas, vai, ja dziesma jauna radīta, tad droši dod ziņu - es pievienošu šī gada jaunumus - Tavā, jau esošā, intervijas lapā.

rakstosiemdzejniekiem.lv - Intervijas

Dzejas brīdis

2022. gads. Pavasaris. Ja interviju nav, rodas brīva iespēja ierakstīt pašai man ierakstiņu pavasarīgu, bet smeldzīgu gan

Intervija ar stāstnieci dzejā Henitu Kupjansku

Kad Tu sāki rakstīt savus gara darbus?

Intervija ar dzejnieci Inu Anševicu

Novembra viesis Dace Solovjeva- Junemane

Intervija ar Rutu Pakalni

Ruta PakalnenosūtītsPirms 21 stund.

Intervija ar Elitu Ievu Puķi

Radoši aktīvs arī pandēmijas laikā - fotogrāfs, dzejnieks Arvīds Gļauda

Radošā augšupeja. Kristīne Gļauda.

Rudens aicinājums, 2020. Dzeja - parasts kļūst tik pierasts

Ruta Pakalne
nosūtīts
Pirms 21 stund.